Īres likums ir ekonomikas teorija par zemes vērtības mērīšanu, ko 1808. gadā izstrādāja angļu ekonomists Deivids Rikardo. Šo teoriju dažkārt dēvē par Rikarda īri. Tās priekšnoteikums ir tāds, ka zemes gabala nomas maksa vai vērtība ir vienāda ar summu, kas iegūta, nododot to visproduktīvākajā izmantošanā, salīdzinot ar to, kas iegūta, izmantojot visproduktīvāko brīvo zemi tam pašam mērķim.
Kā ekonomists Rikardo tika cienīts vienaudžu vidū, un ekonomikas studenti viņu apbrīnoja par viņa spēju skaidri izteikt savas idejas, neizmantojot sarežģītas matemātiskas formulas vai piemērus. Ja zemi paredzēts izmantot kokmateriālu ieguvei, tā daļa, kurā ir koki, ir pārāka par jebkuru zemes gabalu, kurā ir mazāk koku vai nav koku. Zemes gabals bez kokiem ir vismazāk vērtīgā zeme, jo no tā nevar iegūt kokmateriālu nomas maksu. Zemes gabals ar visvairāk koku tiek novērtēts attiecībā pret citu zemes gabalu, kurā ir tikpat daudz koku, bet tas ir bez maksas.
Rikarda īre nav līgumā noteiktā īres maksa, ko īrnieks maksā īpašniekam saskaņā ar nomas līgumu. Tā vietā tas attiecas uz vērtību, ko iegūst zeme, izmantojot to noteiktā produktīvā lietošanā. Tomēr šī vērtība var ietekmēt nomas maksu, ko īpašnieks varētu iekasēt par konkrēto zemes izmantošanu.
Īres likums atšķiras arī no “dzelzs īres likuma”, kuru formulēja viens no Rikardo laikabiedriem Tomass Maltuss. Maltuss uzskatīja, ka reālā alga vienmēr ir vērsta uz minimālo, kas nepieciešams strādnieka dzīvības uzturēšanai. Iedzīvotāju skaita pieaugums laika gaitā vienmēr saglabātu zemas algas, jo ir pieejams lēts darbaspēks.
Rikarda īre neattiecas uz algām, izņemot saistītu jautājumu. Tomēr viņš nepiekrita Maltusa teorijai par iedzīvotāju skaitu un algām. Rikardo atzīmēja, ka tehnoloģiju attīstība un citi faktori var izraisīt darbaspēka pieprasījuma pieaugumu straujāk nekā iedzīvotāju skaita pieaugumu. Tā rezultātā algas laika gaitā nepārtraukti pieaugtu. Mūsdienu ekonomisti atzīmē, ka Rikardo novērojums izrādījās pareizs.
Īres likums savā ziņā ir atspoguļots zemes nomas cenā neatkarīgi no tā, vai tā ir komerciāla vai dzīvojamā zeme. Samaksātā summa ir saistīta ar tiem pašiem mērķiem izmantotās zemes vērtību. Vērtību mēra pēc ekonomiskā ieguvuma, kas iegūts, izvēloties vienu vietu, nevis citu. Komerciālu preču uzglabāšanai vai nosūtīšanai vieta, kas atrodas ostā vai netālu no dzelzceļiem un starpvalstu maģistrālēm, būtu labāka par tādu, kas nav.
Nomas vietas personām, kuras piedāvā piekļuvi labākai nodarbinātībai, izglītības iespējām vai kultūras aktivitātēm, var būt labākas par vietām, kurās šīs lietas nav. Nomas maksa atspoguļo zemes un uz tās esošo ēku īpašnieka izmaksas. Mājokļa īre ir liels personīgo ienākumu tēriņš. Parasti tos aprēķina kā ienākumus, ko var iegūt noteiktā vietā, atskaitot summu, kas faktiski nepieciešama cilvēka iztikai.