Kapitāla kontrole ir ierobežojumi, ko valdība nosaka starptautiskajiem ieguldījumiem. Tie ierobežo vai regulē kapitāla pārvešanu uz valsti vai ārpus tās. ASV kapitālu definē gan kā finanšu ieguldījumus, gan kā nekustamo īpašumu. Kapitāla kontrole izpaužas kā cenu kontrole, kvalitātes kontrole, aizliegumi un nodokļi.
Pirmā kapitāla kontrole ASV tika ieviesta Pirmā pasaules kara laikā. Ārvalstu investīcijām tika noteikti plaši ierobežojumi, lai saglabātu kapitāla plūsmu vietējā frontē. Kontrole ļāva palielināt nodokļu ieņēmumus, vienlaikus palielinot inflāciju un pazeminot procentu likmes. Īsāk sakot, kapitāla kontrole ieguva jaunu naudu kara pasākumiem un ļāva valdībai aizņemties pret saviem parādiem ar labāku likmi, lai finansētu karu.
Ir divi galvenie kapitāla kontroles veidi: administratīvā un tirgus. Administratīvā kontrole, ko sauc arī par tiešo kontroli, aizliedz kapitāla plūsmu. Uz tirgu balstīta kontrole vai netieša kontrole attur kapitāla plūsmu, uzspiežot dārgus noteikumus. Nodokļi un vairāki valūtas maiņas kursi ir daži netiešās kontroles piemēri.
Valdība var mēģināt kontrolēt divu veidu naudas plūsmas. Naudas aizplūšanas vai naudas aizplūšanas no valsts kontrole parasti tiek veikta, lai veicinātu izaugsmi valstī, reinvestējot pašā valstī, un lai stabilizētu valūtas kursus. Naudas ieplūde jeb naudas ienākšana valstī parasti tiek kontrolēta, lai mazinātu valsts ekonomikas nestabilitāti, ko var izraisīt nejauši ieguldījumi.
Politiskajā sabiedrībā notiek nopietnas debates par to, vai kapitāla kontrole ir labvēlīga ekonomikai vai globālās tirdzniecības veselībai. ASV lielākoties ir uzskatījusi, ka kapitāla kontrole ir slikta lieta, un to vajadzētu izmantot tikai krīzes laikā, piemēram, Pirmā pasaules kara laikā. Citas valstis tos ir izmantojušas izmisīgas valsts finanšu krīzes laikā un ir kļuvušas par gadījumu izpēti, lai argumentētu gan par, gan pret monetāro kontroli.
Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) 2000. gadā veica pētījumu, kurā mēģināja objektīvi aplūkot kapitāla kontroles ietekmi uz atsevišķas apgabala ekonomiku. Pētījums parādīja, ka mēģinājums kontrolēt nevēlamus darījumus var traucēt vēlamos darījumus. Tā norādīja, ka administratīvās izmaksas dažkārt var būt nežēlīgas un, iespējams, izšķērdēt vairāk naudas, ja kontroles netiek veiktas pareizi. Kontrole var arī negatīvi ietekmēt pasaules uztveri par valsts finanšu tirgu, tādējādi apgrūtinot valsts piekļuvi ārvalstu līdzekļiem, kad tas ir nepieciešams. Pētījumā tika izdarīts secinājums, ka kontroles pasākumi bija visefektīvākie, ja tie bija visaptveroši un stingri īstenoti tik ilgi, cik nepieciešams.