Naudas pieprasījums ir ekonomisks jēdziens, kas teorētiski apgalvo, ka indivīdi dod priekšroku naudas turēšanai, nevis citiem ieguldījumu nosacījumiem, piemēram, akcijām vai obligācijām. Britu ekonomists Džons Meinards Keinss izstrādāja trīs ar šo teoriju saistītus motīvus: darījums, spekulācijas un piesardzība. Kamēr Keinss uzskatīja, ka šie elementi rada pieprasījumu pēc naudas, monetārisma ekonomisti uzskata, ka naudas atdeves likme vairāk ietekmē pieprasījumu.
Saskaņā ar Keinsa teoriju darījumu motīvi mudina cilvēkus turēt naudu ikdienas vajadzībām. Šī nauda atspoguļo ekonomikas patēriņa pusi, kur indivīdiem ir jābūt naudai, kas iegūta no ienākumu plūsmas, lai samaksātu par pārtiku, pajumti, apģērbu un citām pirmās nepieciešamības precēm, nemaz nerunājot par diskrecionārajiem ienākumiem par nevajadzīgām precēm. Spekulatīvs motīvs ļauj indivīdiem turēt ienākumus gadījumā, ja ekonomikā sāks kristies aktīvu cenas. Izmantojot šo cenu samazinājumu, personas var iegādāties vairāk preču vai iegādāties lielas biļešu preces, kas iepriekš tika uzskatītas par pārāk dārgām. Piesardzības motīvi liek ietaupīt naudu neparedzētu nākotnes skaidras naudas izdevumu gadījumā, piemēram, ārkārtas situācijās veselības jomā vai mājas vai automašīnu kapitālremonta gadījumā.
Keinss izstrādāja savu teoriju, pamatojoties uz makroekonomiku. Šis ekonomiskais pētījums vairāk koncentrējas uz piedāvājuma un pieprasījuma kopējo ietekmi uz naudu. Saskaņā ar viņa teoriju valdības mijiedarbība ir nepieciešams spēks, kas virza indivīdu un uzņēmumu ekonomiskos darījumus.
Kad pieprasījums pēc naudas palielinās, valstīm ir jāpalielina piedāvājums, lai tas atbilstu šim pieprasījumam. Lielākā daļa valstu izmanto centrālo banku vai citu valdības aģentūru, lai palīdzētu kontrolēt naudas piegādi. Šī aģentūra ir nepieciešama, jo valstīs, kas turpinās drukāt naudu, lai apmierinātu pieprasījumu, būs nikns inflācija, kas klasiski tiek definēta kā pārāk daudz dolāru dzenoties pārāk maz preču. Visizplatītākais veids, kā kontrolēt naudas piedāvājumu, ir izmantot procentu likmes, ko iekasē no bankām. Pazeminot likmes, palielināsies naudas piedāvājums, savukārt likmju paaugstināšana samazinās piedāvājumu.
Alternatīvā naudas pieprasījuma teorija apgalvo, ka no ieguldītā kapitāla nopelnītā atdeves likme nosaka pieprasījumu, un tā slēpjas faktā, ka cilvēki, kas pelna naudu, vēlēsies nopelnīt vairāk. Tas rada naudas pieprasījuma pieaugumu, kā arī liek indivīdiem ņemt vērā alternatīvās izmaksas, kas ir vērtība, kas tiek atteikta, izvēloties vienu ieguldījumu, nevis citu. Lai gūtu augstāko atdevi, indivīdiem ir jābūt apdomīgiem, izvēloties ieguldījumus. Tas veicina pieprasījumu pēc naudas, jo labas investīciju iespējas radīs ievērojamu īstermiņa pieprasījumu, lai indivīdi varētu palielināt ieguldījumu ienākumus.