Vēlme dzīvot ir izdzīvošanas instinkts, kas mudina cilvēkus pielikt pūles, lai pārvarētu dzīvībai bīstamas situācijas un turpinātu baudīt dzīves priekšrocības. Ņemot vērā spēcīgo psiholoģisko spēku vairumā cilvēku, vēlme dzīvot bieži var radīt motivāciju smagi slimiem vai ievainotiem cilvēkiem noturēties dzīvē pat tad, ja izdzīvošanas prognoze nav īpaši laba. Daudzi ārsti uzskata, ka šī vēlme turpināt dzīvot sniedz ievērojamus psiholoģiskus ieguvumus cilvēkiem, kuri saskaras ar lielu operāciju vai mēģina pārvarēt tādas nopietnas slimības kā vēzis, dažkārt palīdzot nodrošināt spēku nodzīvot daudz vairāk gadu, nekā kāds bija gaidījis.
Ir vairāki faktori, kas var veicināt vēlmi dzīvot, pat ja dzīves apstākļi nav tik labvēlīgi. Cilvēki, kuri cieš no smagām slimībām, kas mēdz mazināt viņu personīgo dzīvesprieku, var atklāt, ka attiecības ar mīļajiem un vēlme pavadīt vairāk laika kopā ar viņiem sniedz motivāciju turpināt cīnīties par labsajūtas atjaunošanu. Sajūta, ka pirms nāves ir jāpaveic vairāk, var arī veicināt cīņu par pārvarēšanu un palikšanu dzīvam. Zināmā mērā pašas bailes nomirt var kalpot par motivāciju turpināt cīņu un palikt dzīvam pēc iespējas ilgāk.
Gadu gaitā ir radušās dažādas domu skolas, kas mēģina izskaidrot dzīvotgribas pamatu, tostarp Zigmunda Freida baudas princips un Adlera varas griba. Lielākajai daļai šo pieeju vai teoriju ir raksturīgs jēdziens, ka cilvēkiem ir tendence meklēt sociālo mijiedarbību vienam ar otru kā līdzekli savas dzīves uzturēšanai. Ja kāda iemesla dēļ šī sociālā mijiedarbība tiek ierobežota, tas var vājināt vēlmi dzīvot. Piemēram, kāds, kurš ir izolēts no citiem cilvēkiem un kuram nav saprātīgu cerību kādreiz atkalapvienoties ar cilvēkiem, var mazāk rūpēties par dzīvi un, iespējams, pat atzinīgi novērtēt nāves izredzes kā veidu, kā izvairīties no izolācijas.
Lai gan vēlme dzīvot tiek uzskatīta par vienu no cilvēka galvenajiem virzītājspēkiem, tā bieži darbosies kopā ar citiem faktoriem, kas ietekmē indivīdu domāšanas veidu. Piemēram, reliģiska pārliecība vai mīlestība pret savu valsti var mudināt cilvēku labprātīgi atteikties no dzīves, ja pastāv pārliecība, ka tas nāks uz lielāku labumu. Līdzīgā veidā cilvēki, kuri cieš no smagiem garīgiem un emocionāliem traucējumiem, var nonākt pie secinājuma, ka dzīve ir pārāk grūta un neizdevīga, liekot viņiem atņemt dzīvību. Lai gan parasti vēlme dzīvot ir ļoti spēcīga, to var iedragāt vairāki faktori un laika gaitā tā kļūt tik vāja, ka šī griba vairs nevar radīt iedvesmu jebkādai vēlmei palikt starp dzīvajiem.