Demence praecox ir progresējošs garīgs traucējums, kas ietekmē cilvēka kognitīvās spējas. Tas var izraisīt izmaiņas uzmanībā, spriešanā un personībā, kā arī dažkārt izraisīt dīvainus maldus un halucinācijas. Slimības nosaukums nozīmē priekšlaicīgu demenci, kas norāda uz tās tendenci skart daudz jaunākus cilvēkus nekā tos, kuriem parasti attīstās demences simptomi. Lielākā daļa cilvēku, kas cieš no traucējumiem, ir pusaudži vai jauni pieaugušie. Demence praecox agrāk bija izplatīta diagnoze, taču mūsdienās daudzi speciālisti dod priekšroku terminam šizofrēnija.
Precīzi demences praecox cēloņi nav zināmi, taču lielākā daļa mūsdienu pētījumu liecina, ka ir iesaistīti gan ģenētika, gan vides faktori. Cilvēkiem, kuru ģimenes anamnēzē ir šizofrēnija, Alcheimera slimība un cita veida garīgās slimības, ir paaugstināts demences praecox attīstības risks. Turklāt ir pierādījumi, kas liecina, ka mātēm, kuras grūtniecības laikā ir slimas, ievainotas vai nepietiekams uzturs, ir lielāka iespēja iegūt pēcnācējus, kuriem galu galā attīstās simptomi. Arī mazu bērnu apkārtējai videi var būt nozīme, jo daudziem pusaudžiem un pieaugušajiem, kuri iegūst demenci praecox, ir personīga fiziskas vardarbības, emocionālu traumu un narkotiku lietošanas vēsture.
Demences praecox simptomi var atšķirties no cilvēka uz cilvēku. Vairumā gadījumu kognitīvās izmaiņas sākas smalki un vairāku gadu laikā kļūst arvien izplatītākas. Personai var būt nesakārtotas domāšanas pazīmes, piemēram, grūtības koncentrēties uz uzdevumu vai pāriet no sarunas tēmas uz tēmu, neievērojot loģisku kārtību. Viņš vai viņa var šķist nemierīgs, nemierīgs, aizsardzībā vai bez emocijām. Atsvešināšanās no draugiem un ģimenes ir izplatīta parādība, un daudziem cilvēkiem ir lielas problēmas darbā vai skolā.
Dažus cilvēkus ar demenci praecox nomoka maldi un halucinācijas. Cilvēkam var būt ļoti nereāla pārliecība, piemēram, būt pārliecinātam, ka citi plāno pret viņu. Vizuālas, dzirdamas un maņu halucinācijas var likt pacientam pilnībā zaudēt pamatu patiesībai. Ārkārtējos gadījumos demence var izraisīt domas par pašnāvību un uzvedību.
Nav tiešu medicīnisku testu, lai apstiprinātu demenci praecox, tāpēc diagnozi parasti nosaka psihiatrs, pamatojoties uz ziņotajiem simptomiem un rūpīgu psiholoģisko novērtējumu. Lēmumi par ārstēšanu tiek pieņemti, pamatojoties uz pacienta īpašajiem simptomiem. Daudzi cilvēki labi reaģē uz antipsihotiskiem līdzekļiem, piemēram, klozapīnu un hlorpromazīnu. Pastāvīgas konsultācijas un nopietns atbalsts no draugiem, ģimenes, skolotājiem un kolēģiem ir svarīgi elementi, kas palīdz cilvēkam uzturēt normālu dzīvi. Šo stāvokli nevar izārstēt, taču daudzi pacienti, kuri ievēro ārstēšanas plānus, spēj labi darboties sabiedrībā.