Muzikālā attīstība ir viena no trim sonātes formas sadaļām, jo īpaši sonātes-allegro kustība, forma, kas parasti notiek veselas sonātes, simfonijas vai kamerdarba pirmajā daļā. Dažkārt saukta par epizodi, muzikālā attīstība ir vidējā pārejas sadaļa, kurā tiek veidoti un paplašināti tematiskie elementi, kas ieviesti pirmajā sadaļā, ko sauc par ekspozīciju, un tiek veidota uz trešo sadaļu, kopsavilkumu. Muzikālās attīstības daļa ir vieta, kur var izmantot vislielāko māksliniecisko brīvību. Parasti, bet ne vienmēr, struktūra ir vaļīga, tiek ieviestas jaunas idejas vai tiek veidotas un paplašinātas ekspozīcijas idejas. Komponists var sekot šīm tendencēm vai arī izpētīt pilnīgi jaunus virzienus, pārkāpjot visus noteikumus.
Sonātes forma, ieskaitot muzikālo attīstību, galvenokārt attīstījās klasiskajā periodā, kas notika ap 1150.-1820. Haidns, Mocarts un Bēthovens izmantoja šo formu, lai gan formāli tā netika minēta. Terminu “sonātes forma” nevajadzētu jaukt ar sonātes kompozīciju, kas raksturo skaņdarbu, kas satur vairākas kustības, no kurām pirmā parasti ir sonātes formā.
Jebkurā diskusijā par muzikālo attīstību ir jāuzsver, ka, lai gan pastāv sava veida šablons, tas nav jāievēro un bieži tiek pārkāpti tā sauktie noteikumi. Ekspozīcijas laikā viena vai vairākas tematiskās struktūras tiek izveidotas tonizējošā atslēgā, iespējams, pārejot uz vairākām tēmām kontrastējošās atslēgās. Šūberts bija pazīstams ar to, ka vienā ekspozīcijas sadaļā izmantoja trīs vai četras atslēgas.
Muzikālā attīstība varētu izpētīt ekspozīcijā izvirzītās tēmas, atskaņojot tās citos taustiņos vai paliekot pie viena un tā paša taustiņa, bet nedaudz atšķirīgā tematiskā elementa, lai radītu spriedzi. Var tikt ieviestas jaunas tēmas vai vairākas atslēgas, vai arī iepriekšējās tēmas var tikt sadalītas fragmentos un attīstītas dinamiski. Lai gan tēmas var būt ļoti mainītas un sadalītas, tās joprojām ir zināmā mērā atpazīstamas un saistītas ar ekspozīciju.
Muzikālās attīstības laikā pastiprinās emocijas un aizraušanās. Jauni toņu taustiņi var mainīt skaņdarba noskaņu, komponistam brīvi attīstot ekspozīcijā izklāstīto struktūru. Dažreiz disonanses un konflikta radīšanai tiek izmantoti vairāki taustiņi. Attīstība ir aktīva, plūstoša un dramatiska.
Par izstrādes sadaļas beigām liecina atgriešanās pie kādas no ekspozīcijā ieviestajām tēmām. Trešajā un pēdējā daļā, kopsavilkumā, drāma mazinās, atkārtojot oriģinālās tēmas. Bieži motīvi ir salīdzinoši neskarti, izņemot nelielas atšķirības intereses dēļ.