Pneimatocēle jeb pneimocista ir ar gaisu vai gāzi pildīta cista, kas visbiežāk attīstās plaušu audos. Pneimatocēle var veidoties citos ķermeņa reģionos, tostarp smadzenēs. Pneimatocistas var rasties atsevišķi, bet biežāk veidojas kopās. Infekcijas, ķīmiska iedarbība vai autoimūnas slimības var izraisīt stāvokli, un traumas var būt veicinošs faktors. Medicīniskā iejaukšanās parasti ietver pamata stāvokļa ārstēšanu un simptomātisku atvieglojumu nodrošināšanu.
Ārstiem ir dažādi viedokļi par pneimatocelu veidošanās fizioloģiju. Daži norāda, ka iekaisums izraisa bronhiolu obstrukciju, piespiežot gaisu alveolā. Paaugstināts spiediens pārrauj alveolāro lūmenu, radot gaisa kabatu. Pneimatocistas plaušu ārējos apgabalos var veidoties, kad bronhiolārais lūmenis kļūst iekaisis, radot eju gaisa izkļūšanai. Palielināts spiediens galu galā liek audiem balonēt uz āru pleirā.
Pētījumi liecina, ka vairumā gadījumu plaušu pneimatocēle veidojas sekundāras bakteriālas infekcijas rezultātā. Pārskati liecina, ka, ja stāvoklis parādās maziem bērniem un zīdaiņiem, tas vairāk nekā 70% gadījumu ir saistīts ar bakteriālām infekcijām. Sēnīšu vai vīrusu infekcijas var izraisīt arī pneimatoksta attīstību. Elpceļu infekcija var izvērsties no drudža un klepus līdz sāpīgai elpošanai.
Dažu ķīmisko vielu, tostarp uz naftas bāzes ražotu produktu, aspirācija vai ieelpošana bieži izraisa iekaisumu un sekojošu plaušu cistu attīstību. Iekaisums, kas saistīts ar autoimūnām slimībām, sarkano vilkēdi vai reimatoīdo artrītu, var izraisīt arī pneimatocēles attīstību. Cistas, kas veidojas smadzenēs vai citos orgānos, var izraisīt infekcija, ļaundabīgs audzējs vai trauma.
Krūškurvja trauma var arī veicināt pneimatoceles veidošanos. Traumatiska pneimatocēle var veidoties pēc sākotnējā ārējā neasā spēka vai iekšējo audu atsitiena kustības. Ārējais un iekšējais spiediens var saspiest, nogriezt un saplēst audus, izraisot gan plīsumus, gan pneimatocistas. Ārstēšana lielā mērā ir atkarīga no iekšējo traumu apjoma un normālas gaisa apmaiņas traucējumiem.
Pozitīvai pneimatoceles diagnozei parasti ir nepieciešama rentgena izmeklēšana. Izraisošā mikroba identificēšanai var izmantot pleiras šķidruma, krēpu vai urīna paraugus. Kad organisms ir identificēts, var izrakstīt pretinfekcijas medikamentus. Pneimatoceli, kas rodas toksīnu iedarbības rezultātā, var arī ārstēt ar steroīdiem un pretsāpju līdzekļiem, lai kontrolētu iekaisumu un sāpes. Pēcpārbaudes uzraudzība parasti nodrošina infekcijas un ar to saistītās pneimatocistas izzušanu.
Izņemot traumatiskus ievainojumus, lielākā daļa pneimoceļu izzūd, kad pacients saņem ārstēšanu pamatcēloņa dēļ. Medicīniskā iejaukšanās parasti ietver pasākumus, kas ir daudz drastiskāki, ja plaušu pneimocistu veidošanās ietver lielus plaušu audu laukumus, apgrūtina elpošanu vai apdraud sirds un asinsvadu cirkulāciju. Ārsti var iztukšot cistas, izmantojot šļirci vai ķirurģiski ievietot katetru. Retos gadījumos ķirurgi veic ķirurģisku rezekciju, kas iznīcina skartos audus.