Aihmofobija ir bailes no adatām. Šī ļoti izplatītā fobija ir pazīstama arī kā tripanofonija, enetofobija vai vienkārši adatu fobija, un tā ietekmē ļoti lielu iedzīvotāju daļu. Daži cilvēki izvēlas nemeklēt savu fobiju ārstēšanu, vienkārši tiekot galā ar adatām dažādu procedūru veikšanai, savukārt citi izvēlas meklēt palīdzību no aihmofobijas pie psiholoģiskā speciālista. Cilvēkiem, kuri vēlas pārvarēt šo fobiju, var izmantot vairākas ārstēšanas iespējas.
Daudzas fobijas rodas, reaģējot uz sava veida traumām, un aichmofobija nav izņēmums, taču to var izraisīt arī iedzimts reflekss. Daži cilvēki, šķiet, ir dabiski lēkājoši vai nervozi ap adatām neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav traumēti, un šī fobija var būt saistīta arī ar bailēm no savaldīšanas vai kontroles problēmām. Citos gadījumos trauma, piemēram, sāpīga injekcija vai adatas dūriens, izraisa aihmofobijas attīstību.
Tā kā šī fobija ir tik plaši izplatīta, daudzi cilvēki to uztver atzinīgi, īpaši medicīnas speciālisti, kuri ir ļoti pieraduši cīnīties ar adatu fobijām. Cilvēkiem, kuriem ir attīstījusies aihmofobija, reaģējot uz traumu, pēc adatas izņemšanas var rasties tādi simptomi kā trīce, vājums, elpas trūkums, slikta dūša, sausa mute un svīšana. Cilvēkiem ar iedzimtu refleksu adatu iedarbība var izraisīt ģīboni vai smagas panikas lēkmes.
Personas ar aihmofobiju mēdz izvairīties no apstākļiem, kādos viņi tiks pakļauti adatām. Tas var radīt problēmas, jo cilvēki var nevēlēties meklēt medicīnisko palīdzību, jo baidās no adatām, kuras varētu tikt izmantotas. Saprotoša medicīnas pakalpojumu sniedzēja atrašana var palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar vieglu aihmofobiju, īpaši, ja šo fobiju pavada bailes no medicīniskām procedūrām kopumā. Citi pacienti var izvēlēties meklēt ārstēšanu, lai viņi varētu kontrolēt savu fobiju.
Aihmofobijas ārstēšana parasti tiek veikta ar desensibilizāciju, ārstniecisko seansu sēriju, kurā pacients tiek pakļauts adatām psihologa uzraudzībā. Katras pieredzes intensitāte tiks palielināta, līdz pacients būs apmierināts ar injekcijām un asins ņemšanu. Psihiskās zāles var izmantot, lai pārvaldītu smagas aihmofobas reakcijas, un pacienti var gūt labumu arī no hipnozes, sarunu terapijas un citām terapeitiskām procedūrām.
Pacientiem ar aihmofobiju nevajadzētu baidīties informēt medicīnas pakalpojumu sniedzējus. Ārsti un medmāsas dod priekšroku apzināties problēmu, lai viņi varētu veikt piesardzības pasākumus, lai padarītu pacientam ērtāku procedūru, kurā tiek izmantota adata.