Uzmanība ir prakse dzīvot pašreizējā brīdī un piedzīvot lietas bez sprieduma. Tā ir daļa no cēlā astoņkāršā ceļa, ko budisti praktizē, lai virzītos uz apgaismību, un ir neatņemama hatha jogas prakses sastāvdaļa. Uzmanībai ir gan garīga, gan fiziska sastāvdaļa, un tā uzsver prāta un ķermeņa saikni. Papildus garīgajām asociācijām apzinātība var būt vērtīga prakse tiem, kas vēlas mazināt stresu, pārvaldīt sāpes vai attīstīt personīgo apziņu.
Uzmanība ir lielas meditācijas prakses uzmanības centrā, kuras laikā cilvēks var sēdēt mierīgi vai iesaistīties īpašās aktivitātēs, piemēram, hatha jogā vai pastaigās. Klusums un koncentrēšanās uz elpu parasti tiek izmantota, lai palīdzētu meditācijā, taču praktizētājs var arī skaitīt mantru. Cilvēks meditācijas laikā attīsta apzinātību, apklusinot domas par pagātni vai nākotni un pamanot, kas notiek ķermenī. Prāts dabiski klīst, bet cilvēks, kurš attīsta uzmanību, ņem vērā šo klejošanu un pēc tam atgriež prātu tagadnē un savā elpā vai mantrā.
Uzmanību var praktizēt arī ikdienas dzīvē, gandrīz jebkuras darbības laikā. Cilvēks var strādāt, lai nebūtu nosodošs, pamanot aizspriedumus vai asociācijas savā domāšanā un cenšoties tos novērst. Negatīvas vai pozitīvas sajūtas par ārējām lietām var atpazīt kā tādas, kas nāk no sevis, nevis tām piemīt kāda raksturīgā saikne ar attiecīgo ārējo lietu. Laika gaitā apzinātība var palīdzēt cilvēkam attīstīt spēju būt mierīgam vai laimīgam pēc vēlēšanās, jo tiek uzskatīts, ka laime nāk no paša iekšpuses.
Pat dažas minūtes no katras dienas, lai praktizētu uzmanību, var būt lielisks stresa mazināšanas līdzeklis. Jebkurš laiks, kad cilvēks ir spiests nekustēties ikdienas gaitās, var būt iespēja pārdomāt savas domas un ņemt vērā savu ķermeni un ārējās pasaules skaņas, smaržas un tā tālāk. Uzmanības praktizētāji uzskata, ka laika gaitā šāda domāšana kļūs par otro dabu, atbrīvojot cilvēku no sprieduma domāšanas modeļiem, ko viņš vai viņa ir izveidojis gadu gaitā.