Klasiski apmācīti vīriešu kārtas aktieri, piemēram, Lorenss Olivjē, Ričards Heriss un Ričards Bērtons, bieži tika mudināti izpildīt savas rindas stentoriskā balsī. Uzstāšanās aprindās to parasti uzskata par “Dieva balsi” — spēcīgu, plaukstošu vokālu, kas domāts, lai piesauktu autoritāti un spēku. Stāstītājs vai ceremonijas vadītājs var arī lūgt runāt šādā veidā, paziņojot runātājus vai balvu ieguvējus. Ideāls ir gan spēcīgs, gan atšķirīgs, ne tikai skaļš vai ietekmēts.
Aktieriem un citiem izpildītājiem, kuri izvēlas runāt stentoriskā balsī, jābūt uzmanīgiem, lai nepārspīlētu efektu. Auditorija var kļūt imūna pret stereotipiski plaukstošu balsi, ko pārāk bieži izmanto radio un televīzijas reklāmās. Autoritatīvā vai pavēlošā balss var piesaistīt klausītāja uzmanību vai pievienot produktam smagumu, bet pārspīlēta balss bieži vien šķiet neķītra un sekla. Stāstītājam jāspēj sazināties ar savu auditoriju, neietekmējot mākslīgu stentorisku toni.
Šo terminu var izsekot Homēra episkajā Trojas kaujas aprakstā, Iliāda. Viens no Iliādas varoņiem ir grieķu karavīrs vārdā Stentors, kuram esot 50 vīru balss un kuru varēja dzirdēt daudzu kilometru attālumā. Šī prasme izrādījās ļoti noderīga kauju laikā, jo viņš varēja dot komandas vai ziņot par ienaidnieka kustībām, neizejot no lauka. Stentora vārds kļuva par sinonīmu skaļas balss izmantošanai, lai sniegtu paziņojumus plašai auditorijai.
Viduslaikos pilsētas raudātājiem bieži bija jāizmanto stentoriska balss, lai lasītu karaliskās proklamācijas vai paziņotu laiku. Šo praksi ne vienmēr atzinīgi novērtēja jaunākā pilsoņu paaudze, kas regulāri ņirgājās par pilsētas raudātāja nereti smacīgo un aristokrātisko toni. Pat mūsdienās patiesi stentoriskas balss izmantošana parasti aprobežojas ar īsiem paziņojumiem vai stāstījumiem. Mūsdienu skaļruņu sistēmas ir praktiski likvidējušas vajadzību pēc tik jaudīgām vokālajām metodēm.