Sprechgesang attiecas uz mūzikas metodi, kurā vokālists, izpildot skaņdarbu, krustojas starp deklamēšanu un dziedāšanu. To parasti salīdzina ar dziedāšanu, jo abi ir ļoti līdzīgi teksta deklamēšanai, vienlaikus izmantojot mūzikas elementus, piemēram, ritmu un augstumu. Šo paņēmienu nereti izmanto operās. Sprechgesang var izpildīt kā solo priekšnesumu, duetu vai pat kora grupas izpildījumā.
Sprechgesang jēdziens radās Vācijā, kur operas un teātra joma uzplauka 1800. gados, gadsimtu pēc tam, kad Mocarts un Bēthovens kļuva par klasiskajiem mūziķiem. Pats vārds tiek tulkots kā “izrunāta dziesma”. Metode bieži tiek sajaukta vai aizstāta ar citu paņēmienu, ko sauc par “sprechtimme” jeb “runā balsi”, lai gan pēdējā ir vairāk deklamējoša nekā dziedāšana. Tas ir tāpēc, ka mūzikas elementiem, it īpaši dziesmu tekstu tonim, sprechtimme netiek piešķirta liela nozīme, atšķirībā no sprechgesang.
Daudzos vēsturiskos stāstos sprechgesang aizsākumi tiek attiecināti uz Ričardu Vāgneru, 19. gadsimta mūziķi, kurš kļuva par vienu no ietekmīgākajiem un vadošajiem mūziķiem pasaulē. Viens no Vāgnera mērķiem bija apvienot recitativo un ārijas jeb runas un melodijas stilus, iespējams, bagātinot viņa “mūzikas drāmas” un tālāk attīstīt stāstījuma noskaņas. Runas dziedāšanas metode tomēr kļuva izplatītāka 1900. gados, kad vācu komponists Arnolds Šēnbergs izmantoja šo tehniku savā melodrāmā “Pierrot Lunaire”, ņemot vērā, ka viņa galvenā izpildītāja Albertīne Zehme bija vairāk aktrise nekā dziedātāja. . Interesanti ir arī tas, ka “runātās dziesmas” tehnika sakrita ar vācu “hip-hop” uzplaukumu, kas bieži ietver arī repošanu dziesmās.
Viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc sprechgesang bieži tiek izmantots melodrāmā un komiskajās operās, ir tas, ka tas var izraisīt un uzsvērt noteiktas emocijas, ekspresionisma mākslas galvenos faktorus. Dziedāšana parasti ir ļoti kontrolēta, un tai ir jābūt patīkamai ausij, taču darbība ne vienmēr ļauj un pārraida ārkārtējas emocijas. Tomēr “izrunātās dziesmas” metode ļauj izpildītājam atgriezties pie runas, lai izteiktu ārkārtīgu laimi, bailes vai skumjas. Piemēram, izpildītājs var izmantot augstus toņus ar ātru runu, lai izteiktu laimi, bet radīt zemus un klusus vaidus, lai paustu milzīgas skumjas.
Sprechgesang kā dziedāšanas paņēmienu var būt ļoti grūti sasniegt, vēl jo vairāk tāpēc, ka nav konkrēta skaidrojuma, kā tas būtu pareizi jādara. Metode ļauj izpildītājam izmantot parastās runas elementus, taču gala rezultātam nevajadzētu būt tādam. Netiek izmantoti īpaši toņi, taču priekšnesumam joprojām ir jābūt “muzikālam” piesitienam, un bieži vien ir nepieciešams saglabāt noteiktu ritmu.