Atklājumu laikmets, ko dažreiz sauc arī par izpētes laikmetu, bija periods globālajā vēsturē no 15. līdz 17. gadsimtam. Šajā laikmetā daudzas Eiropas un Āzijas valstis uzzināja daudz vairāk par pasauli, izveidoja jaunus tirdzniecības ceļus, izveidoja labākas kartes un satika jaunus cilvēkus. Tas tiek uzskatīts par ļoti svarīgu un auglīgu periodu, īpaši Eiropas vēsturē, lai gan pētnieku izjauktās vietējās populācijas varētu nepiekrist.
Vairākas lietas izraisīja atklājumu laikmetu Eiropā. Pirmie bija renesanses zinātnes un tehnikas sasniegumi, kas arī radīja pieprasījumu pēc unikālām un neparastām tirdzniecības precēm, tostarp tādām garšvielām kā kanēlis, muskatrieksts un krustnagliņas. Šie sasniegumi ļāva izveidot daudz kuģošanai piemērotākus kuģus, kas spēja izdzīvot Atlantijas okeānā. Laikposmā līdz atklājumu laikmetam, kā arī tā laikā kuģu būve un navigācija strauji progresēja. Iepriekš pētnieki aprobežojās ar sauszemes maršrutiem un minimālām kuģošanas iespējām.
Daļa pasaules izzināšanas motivācijas, iespējams, bija arī politiska un reliģiska. Dažas Eiropas valstis nebija apmierinātas ar musulmaņu dominējošo stāvokli tirdzniecībā no austrumiem un vēlējās meklēt alternatīvus ceļus un tirgoties tieši. Šī vēlme, iespējams, bija arī ekonomiski motivēta, jo tirgotājiem bija iespēja gūt lielāku peļņu, izslēdzot starpnieku.
Atklājumu laikmetā daudzi eiropieši izpētīja Austrumus pa sauszemes ceļiem, piemēram, Zīda ceļu. Viņi atveda neparastas tirdzniecības preces, palielinot pieprasījumu pēc vairāk, un laikmets izveidoja tirdzniecības attiecības starp Eiropu un Āziju. Notika arī pieaugoša informācijas un ideju apmaiņa starp Austrumiem un Rietumiem, kas, iespējams, bagātināja daudzas kultūras. Daudzi tirgotāji arī sāka domāt, vai aizjūras maršruti būtu efektīvāki, un radās šī perioda burāšanas aspekts.
Daudzas valstis būvēja un kuģoja kuģus atklājumu laikmetā, tostarp Anglija, Spānija, Portugāle, Itālija, Francija un vairākas Skandināvijas valstis. Papildus divu jaunu kontinentu – Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas – atklāšanai šīs tautas veidoja arī kolonijas visā pasaulē. Koloniju veidošanai būtu tālejoša ietekme, kas turpinās līdz pat šai dienai. Veidojot koloniju, nācija varēja monopolizēt noteiktu produktu un paplašināt tā politisko un sociālo varu. Daudzas no šīm tautām ļoti nevēlējās atlaist savas kolonijas, un daudzas tika atgrieztas dzimtajā valdījumā tikai 20. gadsimtā.