“Virs sāls” ir idiotisks izteiciens. Tas tika izveidots viduslaikos, pamatojoties uz sēdvietām pie dižciltīga galda. Sāls, kas bija viena no šīs dienas vērtīgākajām un vērtīgākajām garšvielām, tika novietota aptuveni garā svinību galda viduspunktā. Kungs un viņa ģimene sēdēja pret galda galvu jeb “virs sāls”, bet kalpi sēdēja pie kājas vai “zem sāls”.
Viduslaikos sabiedrība bija stingri noslāņojusies. Kungiem, aristokrātijai, neatkarīgiem zemes īpašniekiem un citiem par nozīmīgiem uzskatītiem cilvēkiem tika piešķirtas daudzas tiesības un privilēģijas, īpaši publiski. Tas ietvēra tiesības apiet līnijas pie tirgus stendiem, tiesības ēst vispirms, ja maltīte bija trūcīga, un tiesības ēst “virs sāls” pie galda. Viņi ļoti nopietni uztvēra šīs tiesības kā ranga un varas zīmi un greizsirdīgi tās sargāja. Zemākās klases pilsoņi, kas viduslaikos veidoja lielāko iedzīvotāju daļu, varēja tikt sodīti par kādu no šīm privilēģijām.
Sēdēšana pie galda bija arī veids, kā godināt cienījamos mājas viesus. Apmeklētāji, kuri bija pelnījuši sēdēšanu virs sāls, visticamāk, bija spēcīgi vīrieši vai sievietes un viņu dzīvesbiedri. Reliģiskās amatpersonas, piemēram, bīskapi, visticamāk, sēdētu šādā stāvoklī, savukārt praktizētāji, piemēram, mūki vai priesteri, visticamāk, sēdētu zem sāls — ja vien kungs vai viņa sieva nebūtu īpaši reliģiozi. Viesu kungi un viņu ģimenes sēdēja pie galda, bet viņu kalpu svīta zem sāls kopā ar mājsaimniecības kalpiem.
Termins “virs sāls” joprojām ir plaši izplatīts mūsdienās, īpaši Anglijā un citās Eiropas daļās. Mūsdienās par augsta ranga valsts amatpersonu vai korporatīvo vadītāju var teikt, ka viņš ir “augstāks par sāli”. Šo terminu var izmantot arī, lai norādītu uz vadītāja nozīmi jaunam darbiniekam vai izteiktu kluba biedra statusu jaunam iniciatoram. Atsevišķos uzņēmumos joprojām ir ierasts izrādīt godu ārvalstu emisāriem un augstiem cilvēkiem, diplomātisko tikšanos vai maltīšu laikā nosēdinot tos tuvu galda galvai.
Šis termins visu laiku ir izmantots arī literatūrā, lai apzīmētu svarīgus, augsta ranga vai ietekmīgus cilvēkus. To var izmantot arī filmās vai dziesmās. Šo frāzi var izmantot kā patiesu goda zīmi vai sarkastiski, lai norādītu, ka cilvēks domā, ka ir īpašs vai spēcīgs, bet patiesībā tā nav.