Personifikācija ir literārs paņēmiens, kas piešķir cilvēka īpašības nedzīviem objektiem vai nedzīvām būtnēm, kuras citādi neizjustu emocijas vai citas cilvēka reakcijas uz notikumiem. Tā mērķis ir palielināt lasītāja interesi par stāstu un noturēt viņa uzmanību. Turklāt cilvēka īpašību nodrošināšana jebkam — vai tas ir koks vai mašīnas gabals — nekavējoties mudina lasītāju saistīt ar aprakstīto un var izraisīt tādas emocijas kā bažas vai līdzjūtību. Tāpat kā ar daudziem citiem literāriem paņēmieniem, personifikācija palīdz padarīt tekstu dzīvāku un dzīvāku, tāpat kā visas ikdienas dzīves detaļas.
Personifikācijas jēdzienu vislabāk varētu izskaidrot ar piemēru. Piemēram, ja autors saka, ka zāles laukā dejo vējā, šis ir augu personifikācijas piemērs. Acīmredzot zāles nedejo, tās vienkārši kustas, reaģējot uz vēja straumēm, bet, sakot, ka tās dejo, rodas dabas tēls, ko ir vieglāk attēlot un ar kuru ir vieglāk sasaistīt. Vēl viens piemērs tam ir teikt, ka modinātājs dusmīgi pīkst. Modinātājs nav dusmīgs, bet cilvēks, kurš klausās modinātāju, to tā uztver, un tas palīdz noteikt stāsta toni. Autors norāda, ka, piemēram, cilvēks, iespējams, nav pārāk laimīgs, lai pamostos no rīta.
Šie ir tikai daži pamata personifikācijas piemēri, taču tie palīdz ilustrēt iemeslu, kāpēc autors varētu izmantot šo paņēmienu. Viens no labas rakstīšanas galvenajiem noteikumiem ir “rādīt, nevis stāstīt”, un personifikācija ir viens no labākajiem veidiem, kā nodot noskaņojumu vai tēlu, to tieši nepasakot. Piemēram, apzīmējot zāli kā dejojošu pāri laukam, tas var radīt skaista, mierīga lauka priekšstatu, un tas nav jāapraksta kā skaists vai mierīgs.
Vēl viens iemesls, kāpēc autori izmanto personificēšanu, ir tas, lai stāsts būtu interesantāks un lasītājam saistošāks, tādējādi palielinot iespēju, ka viņi turpinās turpināt. Kaut ko šādi aprakstot, lasītājs to liek vizualizēt, kas viņu ieved stāstā dziļāk. Dažos gadījumos personifikācija var likt lasītājam domāt par lietām savādāk vai iegūt jaunu skatījumu. Šo paņēmienu bieži izmanto, piemēram, aizstāvības kampaņās, jo cilvēki, visticamāk, vēlēsies rūpēties par kaut ko tādu, uz ko viņi izjūt emocionālu reakciju.