Pusatskaņā vārda beigu līdzskaņa skaņa ir tāda pati kā vārdam, ar kuru tas ir paredzēts atskaņai, taču beigu patskaņu skaņas nav vienādas, piemēram, vārdos “saule” un “mēness”. Šī iemesla dēļ to uzskata par nepilnīgu atskaņu. To sauc arī par slīpo atskaņu vai slīpo atskaņu. Īslandieši, īru, skotu un velsieši ir atzīti par pirmajiem, kas izmantoja pusatskaņu, un tā bija kopīga iezīme viņu klasiskajos dzejoļos. Angļu valodā pusatskaņu pirmo reizi izmantoja Henrijs Vons 1600. gados, taču tas kļuva populārs tikai tad, kad to izmantoja tādi dzejnieki kā Emīlija Dikinsone, Džerards Menlijs Hopkinss un Vilfreds Ouens 1800. gados vai Viljams Batlers Jeitss 1800. gadu beigās un 1900. gadu sākumā. .
Pusatskaņa attiecas tikai uz vārdiem, kuriem ir atbilstošas līdzskaņu beigu skaņas, piemēram, “auksts” un “pliks”, tāpēc to uzskata par līdzskaņu formu. To bieži sajauc ar pararīmu un asonansi. Abas šīs literārās ierīces ir līdzīgas pusatskaņai, ar tikai smalkām atšķirībām. Parahima galvenajā pazīmē gan sākuma, gan beigu līdzskaņiem ir viena un tā pati skaņa, piemēram, “sarkans” un “stienis”. Lietojot asonansi, sakrīt tikai patskaņu skaņas, piemēram, “hot” un “bod”.
Dzejnieks var izmantot pusatskaņu vairāku iemeslu dēļ. Tāpat kā ar dažām citām poētiskām ierīcēm, tas liek lasītājam ieturēt pauzi un pamanīt vārdu atšķirību. Dažreiz tas pat liek lasītājam atkārtoti izlasīt rindkopu, lai saprastu, kāpēc dzejolis izklausās “izklausījies”. Tas ir tāpēc, ka pusatskaņa parasti tiek izmantota kopā ar citām poētiskām ierīcēm, liekot lasītājam veidot cerības. Lietojot slīpo atskaņu, tas pārtrauc šīs cerības un būtībā šokē sajūtas.
Šīs atskaņošanas metodes dažkārt skarbais un neparastais raksturs dažkārt tiek izmantots, lai tas atbilstu dzejoļa noskaņai. Savdabīgi un neparasti dzejoļi lieliski darbojas ar atskaņu veidu kā galveno funkciju. Dzejoļos, kas atspoguļo varoņa domu vai citātu, var izmantot arī pusatskaņu, jo tā vairāk plūst kā dabiska saruna, ņemot vērā, ka cilvēkam nav raksturīgi domāt vai runāt perfektā atskaņā.
Šīs atskaņošanas metodes izmantošana dod arī dzejniekam lielāku radošo brīvību. Tas ļauj dzejniekam saskaņot vārdu ar citu vārdu, ja nav pieejama īsta atskaņa. Šo radošās licences izmantošanu parasti izmanto mūsdienu dzejnieki un repa mūziķi.