Beigu atskaņa ir atskaņas veids, kas var rasties stāstā, dzejolī vai dziesmā, ko veido divas vai vairākas rindas, kurās gala vārds vai skaņa katrā rindiņā atskaņo ar otru. Tas ir pretstatā, piemēram, iekšējam atskaņai, kurā divi vārdi vienā rindā atskaņo viens ar otru. Šādu atskaņošanu darba recenzenti bieži norāda, izmantojot burtus, lai norādītu, kuras rindas atskaņo. Beigu atskaņa ir viens no vienkāršākajiem un visizplatītākajiem atskaņas veidiem, un tas ne tikai izceļas lasītājam, bet arī var būt patīkami lasīt un klausīties.
To sauc arī par astes atskaņu, beigu atskaņa ir īpašs atskaņas veids, kas parādās divu vai vairāku dzejoļa vai dziesmas rindu beigās. Lai gan jebkura veida rakstiskos darbos var izmantot šāda veida atskaņas, jo tai ir jāatrodas rindas vai teikuma beigās, tas ir visizplatītākais dzejas struktūrā. Dzejolī beigu atskaņa rodas, ja divām vai vairākām rindām katras rindas beigās ir kopīga atskaņa, nevis gramatiskās struktūras, piemēram, teikuma, beigās.
Beigu atskaņas izveidošana var būt diezgan vienkārša. Rindas “Man bija tik liels un spēcīgs suns / bet nevarēju viņam iemācīt pareizo no nepareizā” ir šādas rīmēšanas piemērs. Tas būtu rakstīts dzejolī kā divas atsevišķas rindas, un atskaņa starp katru no tām var tikt turpināta arī citās rindās.
Šādu atskaņu veidošanu bieži apzīmē citi, lasot vai analizējot dzejoli, izmantojot burtus, lai norādītu katru rindiņu, kas atskaņo. Dzejolī ar rindām “Man bija suns / viņš bija diezgan liels / kad es gāju skriet / viņš vadīja” izmanto beigu atskaņu mainīgās rindās. Tas būtu norādīts kā “A, B, A, B” atskaņu shēma, lai parādītu, kā atskaņu pāri sader kopā. Beigu atskaņu shēmas ir diezgan populāras bērnu stāstos un dzejā, jo tās dabiski veido dziedāšanas ritmu.
No otras puses, iekšējā atskaņa rodas, ja vienā rindā ir divi vārdi, kas atskaņo. Rinda “Es redzēju, ka suns ēd kā cūks” ir iekšējās atskaņas piemērs. To diezgan bieži izmanto dzejā un dziesmu rakstīšanā, jo tas ļauj rindai justies īsākai un rada ritmu pašā rindā.