Neatbilstība ir pārtraukums vai pārtraukums citādi parastajā runā. Atkarībā no traucējuma pakāpes tas var paslīdēt garām bez brīdinājuma vai padarīt kādu cilvēku grūti saprotamu. Dažos gadījumos neapmierinātība tiek apvienota arī ar stostīšanos, kas var padarīt kādu gandrīz nesaprotamu, kā arī tas var būt ļoti nomākts runātājam. Gandrīz visi savā runā lieto atturību dažādu iemeslu dēļ, un traucēkļu izpēte ir ieinteresējusi daudzus valodniekus.
Iespējams, ka vispazīstamākais neveiksmes piemērs ir papildvārds. Ikviens, kurš ir redzējis filmu ar ielejas meitenēm, atceras atzīmes “Patīk”, kas viņu runu ieskauj, taču tādi vārdi kā “ah”, “uhm”, “er” un tā tālāk tiek izmantoti arī kā teikumos pildījuma vārdi. Faktiski pētnieki ir atklājuši, ka katrai valodai ir savi unikāli papildvārdi, kas izklausās ievērojami atšķirīgi. Amerikāņiem, piemēram, ļoti patīk “patīk”, savukārt britu valodā runājošie mēdz lietot “er”, bet spāniski runājošie kā papildvārdu bieži iestarpina “ehhh”.
Neatbilstība var izpausties arī kā daļēja atkārtošanās, kā: “Es teicu… es teicu, ka vēlos pabeigt traukus pirms došanās ārā.” Restartētas frāzes ir bieži sastopama novirzīšanās forma, taču daļēja atkārtošanās var notikt arī teikuma vidū, kad kāds zaudē fokusu vai tiek pārtraukts. Dažreiz tiek atkārtota tikai zilbe vai skaņa, nevis vesels vārds.
Neatbilstība var izpausties arī teikuma labošanas veidā, jo kāds atzīst, ka ir pieļauta kļūda, un atkāpjas, lai to labotu. Cilvēki ir pārsteidzoši labi, lai paši izlabotu kļūdas, tāpēc teikuma labošana var pievērst uzmanību kļūdai, kas citādi varētu būt paslīdējusi garām bez brīdinājuma. Teikuma labošana bieži ir saistīta ar daļēju atkārtošanu, piemēram, “kaķi vēlas sēdēt klēpī… e, drīzāk kaķis vēlas sēdēt klēpī”.
Mazas kļūdas un papildvārdi ir izplatīti runātajās valodās, it īpaši, ja kāds steidzas vai viņam ir grūtības nodot domu vai koncepciju. Pētījumos par nepilnībām koledžas lekcijās zinātnieki atzīmēja, ka humanitāro zinātņu profesori lekcijās mēdz būt visvairāk, bet zinātņu profesori – vismazāk. Pētnieku grupa ierosināja, ka tas ir tāpēc, ka humanitāro zinātņu profesoriem, apspriežot jēdzienus, bija daudz vārdu, no kuriem izvēlēties, savukārt zinātņu lekcijās bieži ir precīza vārdu bibliotēka, padarot viņu runu mazāk plūstošu.