Refleksīvs vietniekvārds ir vietniekvārds, kas atsaucas uz citu vietniekvārdu vai lietvārdu tajā pašā klauzulā. Ja pirmā lietvārda vai vietniekvārda priekšmets, kas pazīstams kā priekšvārds, ir tāds pats kā otrā priekšmets, ir piemērots refleksīvs vietniekvārds. “Pats” ir refleksīva vietniekvārda piemērs. Šāda veida vietniekvārdi nekad nav teikuma priekšmets, izņemot arhaiskos vai poētiskos kontekstos.
Angļu valodā ir astoņi regulāri lietoti refleksīvi vietniekvārdi, lai gan ir vairākas retākas formas. Pirmajā personā “es pats” ir vienskaitlis, bet “paši” ir daudzskaitlis. Otrajā personā vietniekvārdi ir “jūs” un “jūs”. Trešajā personā “pats”, “viņa” un “pats” ir vienskaitlī, savukārt “paši” ir daudzskaitlis. “Pats” un “mēs” ir retāk sastopami, un pēdējais tiek lietots tikai kā majestātisks vietniekvārds, kas līdzīgs vārdam “karaliskais mēs”.
Refleksīvs vietniekvārds rodas, ja teikumā jau ir bijis lietvārds ar tādu pašu priekšmetu. Piemēram, teikumā “Geila klusi dungoja pie sevis, strādājot” vietniekvārds nozīmē “Geila”. Tā kā Geila jau ir parādījusies kā teikuma priekšmets, tad “viņa” vietā ir piemērots refleksīvais vietniekvārds “paši”.
Lietojums ir identisks teikumos, kur priekšvārds ir vietniekvārds, nevis lietvārds. Piemēram, teikumā “viņš sev apsolīja, ka šis būs viņa pēdējais nakts virtulis” teikuma subjekts un objekts ir viena un tā pati persona, vārdā nenosauktais “viņš”. Rezultātā teikuma objekts ir refleksīvais vietniekvārds “pats”.
Refleksīvs vietniekvārds var arī kalpot, lai uzsvērtu teikuma priekšmetu. Šajā lietojumā tas norāda, ka subjekts un tikai subjekts izpildīja teikuma darbības vārdu. Piemēram, teikumā “Es pats uzcēlu māju” vārda “pats” lietojums norāda, ka runātājs, nevis neviens cits, uzcēla apspriežamo māju.
Ne visi refleksīvie vietniekvārdi ir teikuma objekts. Dažos gadījumos tie var būt prievārda objekts, ja darbības vārda objekts ir kaut kas cits. Piemēram, teikumā “Es sev pagatavoju vakariņas” teikuma objekts ir “vakariņas”, savukārt prievārda objekts ir “es pats”.
Daži runātāji nepareizi izmanto refleksīvo vietniekvārdu, piemērojot to gadījumos, kad subjekts un objekts nav vienādi. Piemēram, teikumā “mēs nosūtījām vēstuli jums” nepareizi tiek lietots “jūs”. Otrais vietniekvārds neattiecas uz to pašu priekšmetu kā pirmais, un tāpēc “tu” ir pareizā izvēle. Daudzi cilvēki šādā veidā nepareizi lieto refleksīvos vietniekvārdus, iespējams, tāpēc, ka nepareizi uzskata, ka garāks vietniekvārds izklausās sarežģītāk.