Vietniekvārds ir vārds, ko izmanto kā lietvārda, lietvārda frāzes vai cita vietniekvārda vietturis. Vietniekvārdi parasti tiek lietoti rakstībā un runā, lai nodrošinātu vienmērīgu vārdu plūsmu, samazinot atkārtotu pilna subjekta vai objekta vārda lietošanu.
Vietniekvārdi parasti nāk aiz lietvārda, kuru tie aizstāj, kā teikumā:
Lilija viņam uzsmaidīja, un viņas mati izkrita viņai priekšā.
Dažās reģionālās runās un mazāk formālā rakstībā vietniekvārds var būt pirms lietvārda, kuru tas aizstāj, taču šajā gadījumā ir ļoti skaidri jānorāda, kurš lietvārds tiek aizstāts. Precedenta vietniekvārda dialektisks piemērs ir:
Viņa uzsmaidīja viņam, tāpat kā Lilija, kamēr viņas mati krita viņai priekšā.
Ir svarīgi atzīmēt, ka viņas gadījumi iepriekš minētajos piemēros nav vietniekvārdi, jo īpaši īpašumtiesību vietniekvārdi. Drīzāk tie ir īpašumtiesību īpašības vārdi.
Ir daudz dažādu vietniekvārdu veidu, taču vissvarīgākie ir personiskais, demonstratīvais, relatīvais, jautājošais, nenoteiktais, intensīvais un refleksīvais.
Personiskais vietniekvārds aizstāj konkrētu lietu vai personu, kas var būt teikuma priekšmets vai objekts. Arī personiskais vietniekvārds var norādīt uz valdījumu. Personiskā subjekta vietniekvārda un personiskā objekta vietniekvārda lietošana ir viena no mācībām, kas daudziem cilvēkiem ir jāapgūst, mēģinot runāt gramatiski, kā tas ir raksturīgs situācijā Es/es. Vārds I tiek lietots situācijās, kad teikuma subjektu aizstāj ar pirmās personas personvārdu, savukārt vārdu es lieto, ja teikuma objektu aizstāj ar pirmās personas personvārdu.
Bieži rodas neskaidrības, kad cita persona tiek savienota pārī ar pirmās personas vietniekvārdu, un runātāji nezina, vai lietot vārdu Es vai es. Piemēram: teikums Jānis un es devāmies uz dārzu. ir negramatisks, jo vietniekvārds šajā gadījumā aizstāj teikuma priekšmetu — mēs ar Jāni devāmies uz dārzu, dārzs mums negāja. No otras puses, tādā teikumā kā viesmīlis iedeva mūsu ēdienu Džonam un man. es lietoju pareizi — šajā gadījumā viesmīlis ir teikuma subjekts, un gan ēdiens, gan frāze Jānis un es ir objekti.
Lielākajai daļai vietniekvārdu, piemēram, mēs/mēs, cilvēkiem nav grūti noteikt, kad lietot objektīvo un kad lietot subjektīvo reģistru — patiešām būtu dīvaini dzirdēt kādu sakām Mēs devāmies uz dārzu. Vienīgais gadījums, kas lielākajai daļai cilvēku sagādā grūtības, ir kurš/kurš, kas lielākoties ir atrisināts, pieņemot kuru gan subjektīvajiem, gan objektīvajiem gadījumiem.
Papildus personīgajiem vietniekvārdiem vietniekvārdu var izmantot, lai aizstātu daudzus citus lietvārdu veidus. Piemēram, demonstratīvie vietniekvārdi kalpo, lai atsauktos uz lietvārdiem, kas ir tuvu vai tālu telpā vai laikā. Demonstrējošie vietniekvārdi ir šis un tie tuvējiem lietvārdiem, un tas un tie tālajiem lietvārdiem.
Relatīvie vietniekvārdi ir vārdi kurš, kurš, kurš un tas. Tos izmanto, lai apvienotu divas dažādas klauzulas vai frāzes, piemēram, teikumā Rakstnieks, kuram ir vistalantīgākais, ne vienmēr ir publicēts.
Jautājumu uzdošanai tiek izmantoti jautājoši vietniekvārdi. Šie vietniekvārdi ir kas, kas, kurš un kurš. Piemēru var redzēt teikumā Kurš ir tavs mīļākais aktieris?
Nenoteikti vietniekvārdi bieži vien ir nenoteikti īpašības vārdi, un klasifikācija lielā mērā ir atkarīga no tā, kam jūs jautājat. Nenoteikto vietniekvārdu saraksts ir diezgan garš, bet pēc būtības tie ir vietniekvārdi, kas attiecas uz nekonkrētu lietu. Piemērs būtu teikumā Džons Glendai iedeva visu no automašīnas.
Intensīvie vietniekvārdi tiek izmantoti, lai pastiprinātu lietvārdu vai vietniekvārdu, pēc kura tie nāk. Intensīvi vietniekvārdi mūsdienu rakstībā vai runā parasti netiek lietoti, izņemot formālos gadījumus un runas. Intensīva vietniekvārda piemērs ir teikumā Viņš pats izdarīja to, kas vajadzīgs.
Refleksīvie vietniekvārdi tiek izmantoti, lai skaidri atsauktos uz klauzulas priekšmetu. Tie ir tādi vārdi kā viņš pats, viņa pati, tu pats, es pats vai es, kā teikumā Džons viņu mīlīgi atcerējās, vēlāk sev jautājot, kur tas viss nogāja greizi.
Vietniekvārdi ir svarīga angļu valodas sastāvdaļa, kas palīdz teikumiem plūst plūstoši, neiespringstot vārdos. Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka vietniekvārds ir tikai tik noderīgs, cik viegli var izsekot līdz tā avota lietvārdam. Jāizvairās no teikumiem ar vairākiem objektiem un vietniekvārdu atkārtotas lietošanas, kas varētu attiekties uz kādu no objektiem — vietniekvārdi ir domāti izpratnes uzlabošanai, nevis tās mazināšanai.