Subjunktīvs noskaņojums ir darbības vārda forma, ko izmanto, lai paziņojumā izteiktu šaubas vai nenoteiktību. Kad kāds saka kaut ko apšaubāmu vai nepārprotami nepatiesu, subjunktīvais noskaņojums maina darbības vārda formu, lai izteiktu šo sajūtu. Citu reizi, kad tiek izmantots subjunktīvs noskaņojums, ir norādīts, ka runātājs saka kaut ko tādu, kas ir vēlme, cerība vai nenoteikts iznākums. Šis darbības vārds šādos apstākļos atšķiras no darbības vārda, kas tiktu lietots indikatīvā noskaņojumā, pat ja pārējā teikuma daļa ir deklaratīvs apgalvojums.
Nosacīti teikumi vai apgalvojumi ir visizplatītākais un atpazīstamākais subjunktīvā noskaņojuma lietojums. Frāzei, kas sākas ar ja un pēc tam norāda nosacījumu, kas ir nenoteikts vai zināms kā nepatiess, ir jāietver darbības vārds subjunktīvā noskaņojumā. Piemēram, kāds varētu teikt: “Ja es būtu bagāts, es to darītu”, kas norāda uz nosacījumu, kas ir zināms kā nepatiess, un ideju, kas ir atkarīga no šī stāvokļa. Darbības vārds “bija” ir darbības vārda “būt” pašreizējā subjunktīvā forma.
Vēlmes vai cerības izteikšana vai nenoteikta rezultāta paziņojums arī prasa izmantot subjunktīvu noskaņojumu. Frāzei “Es vēlos” parasti seko cita frāze, kas vēl nav patiesa vai var nenotikt. Šī nenoteiktība tiek izteikta, izmantojot darbības vārda subjunktīvo formu.
Šāda darbības vārda formas maiņa varētu šķist gramatiski nepareiza, jo tagadnes teikumā tiek izmantota tā, kas parasti ir darbības vārda pagātnes forma. Lielākajai daļai runātāju formas izmaiņas vienkārši izklausās pareizi. Tikai tad, kad kāds apstājas, lai par to domātu vai paskaidrotu kādam citam, daudzi cilvēki, kuriem tā dzimtā valoda, pat pamanīs atšķirību. No otras puses, cilvēkiem, kuriem valoda nav sveša, dažreiz var šķist diezgan mulsinošs subjunktīvs noskaņojums, it īpaši, dzirdot to lietot pirmo reizi.
Tomēr ir gadījumi, kad darbības vārds nešķiet mainīts, jo konkrēts darbības vārds tiek konjugēts konkrētam priekšmetam. Piemērs tam varētu būt teikšana “tu bijāt”, salīdzinot ar teikšanu “viņa bija”, izsakot vēlēšanos vai cerību. Pievienojot vārdu “es vēlos” jebkuras frāzes sākumā padara to pareizu pakārtotā, bet frāze “viņa bija” pati par sevi izklausās daudz neveiklāk, jo tā tik ļoti atšķiras no tā, kā šis konkrētais subjekts un konkrētā darbības vārda forma parasti ir. lietoti kopā.