Galvenā atšķirība starp prologu un epilogu ir tā, ka prologs ir pirms pārējā stāsta, bet epilogs seko pēc tam. Tas ir paņēmiens, ko izmanto romānu rakstīšanā, lai sniegtu lasītājam papildu informāciju, teorētiski palielinātu viņa izpratni par stāstu vai paplašinātu to, pārsniedzot grāmatā norādītos laika ierobežojumus. Lielākajā daļā romānu nebūs gan prologa, gan epiloga; viens vai otrs ir biežāk sastopams, taču, protams, nav noteikumu, un daži rakstnieki izvēlēsies iekļaut abus, ja tas kalpo darba vajadzībām. Bieži vien tie būs ļoti īsi un nedaudz atšķirsies no pārējā stāsta toņa.
Prologs un epilogs ir nedaudz izplatītāki klasiskajā literatūrā nekā mūsdienu literatūrā, lai gan dažos mūsdienu romānos ir iekļauti šie papildu literārie paņēmieni. Tie ir rakstīti, lai paplašinātu stāstu un vēl vairāk piesaistītu lasītāja interesi. Daži rakstnieki un redaktori apgalvo, ka prologs un epilogs nav nepieciešami, ja pats stāsts ir pilnīgs, savukārt citi nesaskata tajos nekādu problēmu. Tas lielā mērā ir atkarīgs no personiskām un stilistiskām vēlmēm, kā arī no tā, ko konkrētais izdevējs meklē.
Kā ievads stāstam ļoti labi var noderēt prologs. Parasti tā ir īsāka nekā faktiskā nodaļa, un tā var būt tikai viena vai divas lappuses. Bieži vien tas ir paredzēts, lai sniegtu kādu pagātnes stāstu par notikumiem, kas notika pirms romāna sākuma. Piemēram, ja romāns ir par ģimeni, prologā var būt iekļauta informācija par cilvēkiem, kuri pirmo reizi izveidoja šo ģimeni vai kur viņi pirmo reizi apmetās uz dzīvi. Šī informācija var tikt iekļauta prologā, ja tā vēlāk būs saistīta ar stāstu. Faktiski, ja autors velta laiku, lai uzrakstītu prologu, var droši pieņemt, ka šī informācija būs svarīga.
Epilogs sniedz informāciju par notikumiem, kas risinājās pēc stāsta noslēguma, dažreiz pēc gadiem. Tajā var detalizēti aprakstīts, kas noticis ar noteiktiem varoņiem; piemēram, ja viņi grāmatā bija bērni un tagad ir izauguši un piedzīvojuši papildu nozīmīgus notikumus. Tas var kalpot arī kā tīzeris turpinājumam. Bieži vien autors, kas raksta prologu un epilogu, vai vienu vai otru, rakstīs tos nedaudz atšķirīgā tonī nekā pārējais stāsts; piemēram, it kā viņš vai viņa runātu tieši ar lasītāju. Tas palīdz nošķirt prologu vai epilogu no pārējā stāsta un padarīt to interesantāku.