TJG Online varētu jums precīzi pateikt, kas ir aposiopēze, bet… Es atvainojos, es vienkārši nevaru turpināt. Vai tā vietā varam runāt par kādu citu retorisku ierīci?
Iepriekš minētais fragments ir piemērs retoriskai ierīcei, kas pazīstama kā aposiopesis, kas no grieķu valodas nozīmē “klusēt”. Aposiopēze var parādīties dažādos veidos, bet kopumā tas ir apzināts pārtraukums vai pauze, ko izmanto, lai radītu dramatisku spriedzi. Aposiopese bieži tiek izveidota, izmantojot domuzīmi (-) vai elipsi (…), lai norādītu uz ideju, kuru runātājam nevar pabeigt vai kas nav obligāti jāpabeidz.
Ja māte savam bērnam saka: “Noliec to rotaļlietu tūlīt vai citādi es…”, viņa ir izmantojusi aposiopezes veidu, lai norādītu uz soda draudiem. Runātājs izvirzīja nosacījumu, bet klausītājam nebija jādzird pārējais teikums, lai saprastu sekas. Aposiopēze ir visefektīvākā, ja klausītājs(-i) var veiksmīgi secināt, kas trūkst.
Cits aposiopezes veids rodas ikreiz, kad runātājs kļūst pārāk satriekts vai apjucis, lai pabeigtu domu. Piemēram, bēru ceremonijā runātājam, kurš saka slavinājumu, teikuma vidū var būt nepieciešams pauzēt, lai apkopotu savas domas: “Es vienmēr atcerēšos savu labāko draugu Reju… Atvainojiet, es nevaru atrast vārdi… Rejs bija vienkārši…”. Šīs pauzes, kas norādītas ar elipsēm, tiks uzskatītas par aposiopēm. Ja runātājs vairs nevar turpināt, pauze būtu aposiopese.
Daudzi dramaturgi un scenāristi izmanto aposiopēzi, lai padarītu dialogu reālistiskāku vai patiesāku. Daudzi slaveni soloķi Šekspīra lugās ir paredzēti emocionālām pauzēm un klusuma brīžiem, nevis tiešas deklamācijas. Varonis var arī izmantot aposiopezi, lai radītu dramatisku vai komisku spriedzi ainā, piemēram, izšķirošā brīdī, kad detektīvs gatavojas nosaukt īsto slepkavu: “Es beidzot saliku pēdējos gabalus un zinu, ka slepkava ir – Are. tie ziedi īsti? Es nekad nevaru kaut ko izaudzēt savā birojā. Visur, kur es biju? Ak, jā, īstais slepkava…”
Aposiopēze var būt ļoti efektīva retoriska ierīce, ja to lieto taupīgi un pareizos apstākļos. Ja klausītājs nevar izsecināt vēlamo nozīmi no runātāja sākuma priekšnoteikuma, tad aposiopese var nedarboties tik labi. Daudzas aposiopezes tiek pasniegtas kā nosacīti cēloņu un seku teikumi, runātājam norādot tikai cēloni vai premisu: “Ja man tur jānāk augšā…” vai “Ja man šobrīd būtu magnetofons…”. Klausītājam jāspēj pašam sniegt loģisku secinājumu, pamatojoties uz runātāja apzinātu pauzi.