Pieklājības teorija balstās uz jēdzienu, ka cilvēkiem ir sociālais paštēls, ko viņi apzināti projicē un cenšas aizsargāt. Šo paštēla sajūtu sauc par “seju”. Šo teoriju 1978. gadā izstrādāja pētnieki Penelope Brown un Stephen C. Levinson. Tā uzskata, ka cilvēki izmanto dažādas pieklājības stratēģijas, lai aizsargātu citu seju, uzrunājot viņus. Saskaņā ar pieklājības teoriju ir pozitīva un negatīva seja. Pozitīva seja atspoguļo vēlmi, lai citi apstiprinātu savu paštēlu. Negatīvā seja ir personības daļa, kas nevēlas tikt uzspiesta. Pieklājības stratēģijas atšķiras atkarībā no tā, vai persona saskaras ar citas personas pozitīvo vai negatīvo seju.
Situācijās, kad var rasties sejas apdraudējums (FTA), izmantotā pieklājības stratēģija lielā mērā būs atkarīga no runātāja un klausītāja attiecībām. BTN dažkārt sarunās ir neizbēgami. Seju apdraudoša darbība var sabojāt runātās personas seju, jo tā ir pretrunā viņas vēlmēm vai vajadzībām. BTN var būt pozitīvs vai negatīvs, un tas var sabojāt runātāju vai klausītāju.
Pozitīvas sejas apdraudošas darbības ir tiešs izaicinājums klausītāja sejai. Tie satur vienaldzību pret klausītāja paštēlu un ietver tādas lietas kā draudi, apvainojumi un klausītāja noniecināšana. Pozitīva BTN ietver runu, kas ietver sociāli nepieņemamas tēmas, piemēram, seksuālus mājienus un rasistiskus aizvainojumus. Runātājs var arī samulsināt klausītāju ar nepiemērotām atsaucēm uz dzimumu, vecumu vai statusu. Šajās situācijās runātāja seja var tikt sabojāta, jo ir jāatvainojas vai jāatzīst personīgais vājums.
Pieklājības teorijā negatīvas sejas apdraudošas darbības notiek, kad runātājs saskaras ar klausītāja negatīvo seju. Runātājs pieprasa mutisku atbildi vai darbību no personas, uz kuru viņa vēršas. Negatīvie BTN var ietvert padomus, brīdinājumus vai klausītāja lūgumus veikt noteiktu darbību. Tas ir konfrontējošs tādā nozīmē, ka vai nu runātāja klausītājam ir jāpiekrīt otra vēlmēm.
Pieklājības teorija identificē četras pieklājības stratēģijas, ko runātājs izmanto, risinot seju apdraudošas darbības ar klausītāju. Tie ir plikpaurība, kas reģistrēta, pozitīva pieklājība, negatīva pieklājība un ārpus ieraksta. Izmantotā stratēģija būs atkarīga no runātāja un klausītāja attiecībām.
Plikā pieklājība tiek izmantota starp tuvām personām, ģimeni un draugiem. Tas ļauj runāt skaidri, kas nav pieejams citās situācijās, un rūpes par otra seju ir mazāk sarežģītas. Pozitīva pieklājība ir stratēģija, ko izmanto, ja runātājs ir vismaz pazīstams ar klausītāju. Tas atpazīst personas statusu, vienlaikus atzīstot arī pazīstamību. Piemēram, runātājs, kurš ir aizmirsis savu maku, var lūgt kolēģim aizņemties naudu kafijai.
Negatīvā pieklājība tiek izmantota, ja runātāji zina, ka tie ietekmē personas laiku, un vēlas izrādīt cieņu. Lai apturētu cilvēku uz ielas, piemēram, lūgtu ceļu, ir nepieciešama negatīva pieklājība. Netiešā pieklājības stratēģija paredz, ka runātājs kaut ko pieprasa, tieši neprasot klausītājam to darīt. Šī pieeja ir cienīgāka un uzliek slogu runātājam. Piemēram, runātājs var komentēt kaut ko, kas ir jādara, nevis lūgt klausītājam to izdarīt.