Hiperkorekcija ir lingvistikā lietots termins, kas apzīmē zināmas kļūdas vai nepareizas izrunas valodā, kas parasti izriet no vēlmes būt pārāk formālai vai pārāk pareizai. Parasti tie, kas pieļauj kļūdu ar hiperkorekciju, pieņem lingvistisko likumu un piemēro to tur, kur to nevajadzētu piemērot. Hiperkompensācija un hiperārvalsts ir vieni no biežāk sastopamajiem kļūdu veidiem. Angļu valodā šīs kļūdas bieži ir gramatiskas, un daži hiperkorekcijas veidi šajā valodā ietver personiskus vietniekvārdus un prievārdu lietošanu teikuma beigās. Hiperkorekcija var rasties arī izrunā, parasti personām, kuras mācās jaunu valodu.
Gramatiskā hiperkompensācija, iespējams, ir viens no visizplatītākajiem hiperkorekcijas veidiem, un tā attiecas uz situāciju, kad tiek nepareizi uzskatīts, ka noteikuma izņēmums ir pats noteikums. Piemērs ir darbības vārds “rakt”; sākotnēji vārda pagātnes laiks bija parasts “rakts”, taču kopš tā laika šī forma ir kļuvusi arhaiska. Virsstundu laikā neregulārā forma “izrakta” kļuva plašāk izmantota, un tagad tā ir standarts, kur tas bija pirms izņēmuma.
Hipersvešums rodas, ja vienas valodas gramatikas noteikumi tiek piemēroti citai valodai. Piemēram, angļu valodas termins habanero peppers dažreiz tiek izrunāts kā “habañero”, lai gan tas nav pareizi saskaņā ar sākotnējo spāņu vārdu. Iespējams, to ietekmējuši angliski runājošie, kuri atklāja oriģinālo spāņu valodas “jalapeño” izrunu un kļūdaini piemēroja to “habanero”.
Izplatīta hiperkorekcija angļu valodā ietver jautājumu “tu un es” pret “tu un es”. Gramatiski pirms teikuma darbības vārda būtu jāizmanto agrākā frāze, kur “es eju uz kino” ir pareiza, salīdzinot ar “Es eju uz kino”. Neizprotot noteikumu un, iespējams, pagātnē daudzkārt tiek koriģēti pret “tu un es”, daudzi pārlieku kompensē un saka: “Viņš iet uz kino ar tevi un es”. Šajā gadījumā “tu un es” būtu patiesi pareizais termins.
Priekšvārdu lietošana teikuma beigās ir vēl viena situācija, kurā angļu valodā var rasties hiperkorekcija. Patiesībā prievārdam teikuma beigās parasti nav nekā slikta, lai gan, izvairoties no tā, teikums parasti kļūst skaidrāks. Šāds prievārdu lietojums pagātnē tika nosodīts, un tāpēc daudzi padarīja savus teikumus neveiklākus, cenšoties ievērot šo nepatieso noteikumu. Slavens piemērs ir citāts: “Šīs ir tādas nogurdinošas muļķības, kuras es nevilkšu!” uzskata Vinstons Čērčils.
Ja izrunā notiek hiperkorekcija, tas parasti nozīmē, ka noteikta vārda izrunas noteikums tiek nepareizi piemērots citiem. Tiem, kuri mācās jaunu valodu, kļūda var rasties arī fonētiski kā hiperārzemju izpausmes forma. Šajā gadījumā indivīds sajauc savas pirmās valodas un apgūstamās valodas tālruņus, nezinot, kad daži tālruņi ir jāmaina un kad tie nav jāmaina. Vēl viens vārds tam ir pārmērīga regulēšana.