Mērķvaloda var būt valoda, kuru cenšas apgūt svešvaloda, vai valoda, kuru tulkotājs cenšas pārtulkot citā valodā. Pirmkārt, persona, kurai nav dzimtā valoda, var mēģināt apgūt vairākuma valodu, kurā viņa valoda ir mazākumtautības valoda, vai arī motīvs var būt citiem mērķiem. Dažos gadījumos personas dzimtā valoda var tikt pazaudēta vai aizstāta ar mērķa valodu. Tas bieži notiek, ja persona, kas runā mērķa valodā, pārceļas uz citu valsti ļoti jaunā vecumā.
Dzimto valodu var saukt arī par dzimto valodu vai pirmo valodu, savukārt mērķvalodu var saukt arī par palīgvalodu. Jebkura indivīda pirmā valoda ir pirmā valoda, ko cilvēks apgūst no bērnības, un valoda, kurā viņam ir visērtāk runāt. Piemēram, spānis angliski runājošā valstī var apgūt angļu valodu; tomēr šādai personai visērtāk runāt spāniski, jo tā ir viņa bērnības valoda.
Persona var aizmirst dzimto valodu savā dzimšanas un agrā bērnībā par labu jaunajai valodai, izmantojot procesu, kas pazīstams kā valodas nodilums. Šajā ziņā dzimto valodu var aizstāt ar mērķvalodu, jo indivīds mērķa valodā ir sasniedzis dzimtajai valodai līdzīgu prasmi uz dzimtās valodas rēķina. Dažiem cilvēkiem ir grūti sasniegt tādu mērķvalodas prasmi, kāda izpaužas tiem, kam ir dzimtā valoda, kad viņi apgūst valodu kā pieaugušie. To var novērot kā kļūdas intonācijā, raitumu un nepareizu uzsvaru izvietojumu izrunas laikā.
Tulkošanas gadījumā dzimtā valoda vai valoda, no kuras jāveic tulkojums, ir zināma kā avota valoda. Mērķvaloda ir valoda, kurā jāveic tulkojums. Valodas tulkošana no tās avota uz mērķi var būt nedaudz sarežģīta, jo var pārņemt kādu personisku interpretāciju vai personiskas īpatnības, kas var nebūt vispārpieņemamas. Piemēram, persona, kas tulko sakāmvārdu no avota valodas uz mērķvalodu, var tulkot sakāmvārdu tā, lai viņš to saprastu, nevis uzticamu tulkojumu. Spēja saglabāt uzticību tulkojumā ir pazīstama kā caurspīdīgums vai uzticība.