Kas ir amero un vai tāda valūta kādreiz pastāvēja?

Ideja radās 20. gadsimta beigās, kad Eiropā tapa eiro un ekonomisti visā pasaulē pārbaudīja, vai līdzīga valūtas savienība būtu izdevīga citiem reģioniem. Kanādas ekonomists Herberts Grubels 1999. gadā publicētā pētījumā izteica priekšlikumu par kopīgu Ziemeļamerikas valūtu un piedāvāja tai nosaukumu amero. Tas bija akadēmisks jautājums par to, vai trim ekonomikām, kuras jau saistīja brīvās tirdzniecības līgums, būtu izdevīgāk atteikties no atsevišķām valūtām. Priekšlikums palika diskusijas līmenī un nekad nekļuva par nevienas valsts politiku.

Valūtas savienībai ir stingri priekšnoteikumi, un tieši tie parāda, kāpēc amero nekad neradās. Valstīm jāatsakās no savas monetārās politikas un jānodod tā kopīgai centrālajai bankai, jāpieņem kopīgi fiskālie ierobežojumi, jābūt darbaspēka un kapitāla kustības brīvībai, kā arī mehānismam, kas palīdz, ja krīze skar tikai vienu dalībnieku. Ziemeļamerikā nekad nav bijis ne politiskas gribas nodot monetāro suverenitāti, ne institūciju, kas to pārvaldītu, un ASV dolārs jau pilda pasaules rezerves valūtas lomu, tāpēc ASV no šādas apvienošanās nekas nebūtu iegūstams.

Kopš 2008. gada finanšu krīzes amero ir kļuvis par internetā izplatītu sazvērestības teoriju sastāvdaļu: laiku pa laikam parādās apgalvojumi, ka valūta jau esot slepeni nodrukāta un dolārs drīz tikšot atcelts. Kā pierādījumus parasti rāda suvenīru monētas un medaļas, ko privātas kaltuves pārdod kolekcionāriem. Pazīmes, pēc kurām šādu stāstu var atpazīt, ir tās pašas kā citos gadījumos: nav norādīts neviens oficiāls dokuments, nav nosaukta iestāde, kas lēmumu pieņēmusi, un visi avoti norāda cits uz citu, nevis uz primāro avotu.

Latvijas lasītājam derīgākais šajā tēmā ir salīdzinājums ar to, kā valūtas maiņa notiek īstenībā. Latvija eiro ieviesa 2014. gada 1. janvārī, un tas nenotika pēkšņi: pirms tam bija dalība valūtas kursa mehānismā, Māstrihtas konverģences kritēriju izpilde inflācijā, budžeta deficītā, valsts parādā, procentu likmēs un kursa stabilitātē, Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas ziņojumi, Eiropas Savienības Padomes lēmums, kā arī gadiem ilga publiska sagatavošanās ar cenu paralēlo atspoguļošanu un naudas maiņas kārtību. Slepeni šādu procesu izdarīt nav iespējams, jo katrs solis ir publisks dokuments.

Praktiskā mācība ir vienkārša: valūtas maiņa vienmēr ir redzama iepriekš, nevis atklājas pēc fakta. Ja kāds piedāvā ieguldīt topošā valūtā, iegādāties „jaunās naudas" monētas vai steidzami pārvērst uzkrājumus, tas nav ieguldījums, bet gan pārdošanas paņēmiens. Pārbaudīt informāciju par valūtu Latvijā var Latvijas Bankā, kas ir Eurosistēmas daļa un publicē oficiālos datus par eiro banknotēm, monētām un to nomaiņas kārtību.