Kas bija ASV Brīvās augsnes partija?

Partija izveidojās 1848. gadā, kad divu lielo partiju, demokrātu un vigu, iekšienē sasprindzinājums par verdzību kļuva nepanesams. Tai pievienojās to demokrātu grupa, kas bija sanīdusi ar savas partijas vadību, daļa vigu, kuri verdzību uzskatīja par morāli nepieļaujamu, un iepriekšējās, mazās Brīvības partijas aktīvisti. Sauklis, ar kuru partija palika vēsturē, runāja par brīvu zemi, brīvu darbu un brīviem cilvēkiem.

Būtiski saprast, ko partija piedāvāja un ko ne. Tā neprasīja verdzības atcelšanu dienvidu štatos, kur tā jau pastāvēja, jo šādu programmu tolaik atbalstīja neliela minoritāte. Prasība bija šaurāka un tāpēc politiski dzīvotspējīgāka: verdzību nedrīkst ievest teritorijās, kas vēl tikai kļūs par štatiem. Aiz tā bija arī ekonomisks arguments, ka brīvs strādnieks un mazais fermeris nevar konkurēt ar plantācijām, kur darbaspēks ir vergi.

1848. gada prezidenta vēlēšanās partijas kandidāts bija bijušais prezidents Mārtins van Bjurens. Viņš neuzvarēja nevienā štatā, taču savāca ievērojamu balsu daļu ziemeļos un izšķirošajā Ņujorkas štatā sašķēla demokrātu balsojumu. Tas ir klasisks piemērs tam, kā ASV vēlēšanu sistēmā trešā partija ietekmē rezultātu, pati neko neiegūstot. Nākamajās vēlēšanās partijas atbalsts saruka.

Beigas nāca 1854. gadā, kad Kanzasas un Nebraskas likums atvēra iespēju verdzībai teritorijās, kur tā iepriekš bija liegta. Sašutums bija tik plašs, ka izveidojās jauna partija, kas apvienoja gan bijušos brīvās augsnes atbalstītājus, gan vigus, gan neapmierinātos demokrātus. Tā ir mūsdienu Republikāņu partija, un jau 1860. gadā tās kandidāts Abrahams Linkolns kļuva par prezidentu.

Latvijas lasītājam svarīgākā mācība ir par vēlēšanu sistēmas ietekmi. ASV vairākuma sistēmā, kur apgabalā uzvar viens, mazai partijai deputāta vietu iegūt ir gandrīz neiespējami, tāpēc tās loma ir ideju ienešana un lielo partiju piespiešana mainīties. Latvijā Saeimu ievēl proporcionāli ar procentu barjeru, tāpēc jauna partija var iekļūt parlamentā uzreiz, ja pārvar slieksni, bet pēc tam tai jāspēj vienoties koalīcijā.

Partijas dzīves cikls ir mācību piemērs par to, kā vienas tēmas partijas beidzas. Sākumā tās piesaista cilvēkus, kuriem viens jautājums ir svarīgāks par visu pārējo, tāpēc atbalsts aug strauji. Tālāk vajag programmu par nodokļiem, ārpolitiku un tirdzniecību, un tur bijušie sabiedrotie sāk strīdēties. Ja lielā partija pārņem galveno prasību, mazajai vairs nav ar ko atšķirties. Tieši tā notika ar Brīvās augsnes partiju: prasība palika, partija pazuda. Vēsturnieki šo partiju vērtē pēc ietekmes, nevis pēc mandātu skaita. Tā normalizēja publiskā telpā domu, ka verdzības izplatīšanu var apturēt ar parlamentāriem līdzekļiem, un sagatavoja vēlētāju grupu, kas 1850. gadu vidū pārgāja jaunajā partijā. Bez šī posma pāreja no divu partiju sistēmas, kurā abas izvairījās no jautājuma, uz sistēmu, kurā viena partija to izvirzīja centrā, būtu bijusi daudz lēnāka.