Kas bija ASV Federālistu partija?

Partija izauga no cīņas par pašu ASV konstitūciju. Astoņpadsmitā gadsimta astoņdesmito gadu beigās tās atbalstītāji, tostarp Aleksandrs Hamiltons un Džons Adamss, pārliecināja štatus, ka vāja konfederācija nespēs ne nomaksāt kara parādus, ne uzturēt vienotu tirgu. Viņu pretinieki baidījās, ka spēcīga centrālā vara atkārtos to pašu, pret ko tikko bija izcīnīta neatkarība.

Federālistu ekonomiskā programma bija tās paliekošākā daļa. Hamiltons kā finanšu ministrs panāca, ka federālā valdība pārņem štatu parādus, izveidoja nacionālo banku un ieviesa muitas nodokļus, kas vienlaikus deva ieņēmumus un sargāja jauno rūpniecību. Šī pieeja atbalstu guva ostu pilsētās un tirgotāju vidū, bet lauksaimnieciskajos dienvidu štatos tā tika uztverta kā pilsētu elites projekts.

Partijas norietu izraisīja vairāki apstākļi. Zaudējums 1800. gada prezidenta vēlēšanās atņēma tai izpildvaru, un vēlāk tās vadītāji nostājās pret 1812. gada karu ar Lielbritāniju, ko sabiedrība uztvēra kā nelojalitāti. Pēc kara beigām partija vairs neatguva atbalstu un pārstāja darboties, atstājot valsti uz laiku praktiski bez partiju konkurences.

Latvijas lasītājam šeit svarīgāks ir strukturālais salīdzinājums nekā personu vārdi. ASV divpakāpju federālā uzbūve rada pastāvīgu strīdu par to, cik daudz varas ir centram un cik štatiem, un tieši ap šo asi veidojās pirmās partijas. Latvija ir unitāra valsts: nav štatu ar savu konstitūciju, tiesību sistēmu un atsevišķu pilsonību, un pašvaldību pilnvaras nosaka valsts likums, nevis otrādi.

Atšķiras arī pati partiju sistēma. ASV vairākuma vēlēšanu sistēma vienmandāta apgabalos praksē noved pie divu lielu partiju pārsvara, un jaunai partijai ir ārkārtīgi grūti iekļūt pārstāvniecībā. Latvijā Saeimu ievēl proporcionāli piecos vēlēšanu apgabalos, un mandātus saņem tie saraksti, kuri pārvar likumā noteikto piecu procentu barjeru, tāpēc parlamentā parasti ir vairākas partijas un valdība top koalīcijā.

Tāpēc amerikāņu politiskā vārdnīca uz Latviju nepārnesas tieši. Jēdzieni „federālisti“ un „antifederālisti“ Latvijas kontekstā drīzāk aprakstītu attieksmi pret Eiropas Savienības integrācijas dziļumu, nevis pret valsts iekšējo uzbūvi. Lietojot šādus apzīmējumus sarunā par Latviju, gandrīz vienmēr ir precīzāk runāt par konkrētu jautājumu, piemēram, par lēmumu pieņemšanu ar kvalificētu vairākumu, nekā par partijām, kas pastāvēja pirms diviem gadsimtiem citā kontinentā.