Kā aukstā kara kodolieroči skāra Latviju?

Kodolieroču laikmets sākās Otrā pasaules kara beigās, bet aukstais karš pārvērta to sacensībā par skaitu un piegādes līdzekļiem. Abas puses veidoja tā saukto triādi: sauszemes ballistiskās raķetes, zemūdenes ar raķetēm un stratēģiskos bumbvedējus. Loģika bija atturēšana: ja uzbrukums nozīmē garantētu pretuzbrukumu, tad uzbrukt nav izdevīgi. Tieši tāpēc krīzes brīžos, piemēram, Kubas raķešu krīzē, izšķirošie bija minūtes un sakaru kanāli, nevis ieroču skaits.

Latvijas teritorija Padomju Savienībai bija robežjosla pret NATO, tāpēc tā bija piesātināta ar militāriem objektiem. Te atradās pretgaisa aizsardzības pozīcijas, radiolokācijas stacijas, lidlauki un vidēja darbības rādiusa raķešu bāzes. Daļa šo objektu bija slepenas pilsētiņas ar savu apgādi, un tuvējiem iedzīvotājiem par to notiekošo nebija zināms gandrīz nekas. Skrundas lokators un Zeltiņu raķešu bāze Alūksnes pusē ir divi vislabāk zināmie piemēri, un Zeltiņos bāzes teritorija mūsdienās ir apskates objekts.

Civilā aizsardzība padomju laikā bija plaši izvērsta, bet lielā mērā deklaratīva. Tika būvētas patvertnes, mācītas gāzmaskas un izsludinātas trauksmes mācības, tomēr reāla spēja pasargāt lielpilsētas iedzīvotājus no kodoltrieciena nepastāvēja. Vislabāk saglabātais šī laikmeta liecinieks Latvijā ir pretatomu bunkurs Līgatnes tuvumā, kas bija paredzēts republikas vadībai un kurā šodien var apskatīt oriģinālo aprīkojumu, sakaru sistēmas un dokumentāciju.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma kodolieroči no Baltijas valstu teritorijas tika izvesti, un Krievijas armija Latviju atstāja deviņdesmito gadu vidū, bet Skrundas lokators tika uzspridzināts vēlāk atbilstoši starpvalstu vienošanās nosacījumiem. Mūsdienās Latvija ir Kodolieroču neizplatīšanas līguma dalībvalsts un NATO dalībvalsts kopš 2004. gada. Latvijā kodolieroču nav, un valsts drošības pamatā ir kolektīvā aizsardzība, nevis pašas kodolatturēšana.

Mūsdienu risks, par ko jautā iedzīvotāji, biežāk ir nevis kodoltrieciens, bet radiācijas avārija vai kodolšantāža. Radiācijas monitoringu Latvijā veic valsts vides dienesti, un radiācijas drošības uzraudzība ir atsevišķa valsts funkcija ar savu iestādi. Ja notiktu pārrobežu radiācijas negadījums, iedzīvotājus brīdinātu valsts agrīnās brīdināšanas sistēma, tostarp trauksmes sirēnas un ziņojumi mobilajos tālruņos, un rīcības norādes sniegtu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests.

Aukstā kara otrajā pusē līdzās bruņošanās sacensībai attīstījās arī bruņojuma kontrole: līgumi par kodolizmēģinājumu ierobežošanu, par vidēja darbības rādiusa raķetēm un par stratēģisko arsenālu samazināšanu, kā arī Kodolieroču neizplatīšanas līgums, kas nošķir valstis ar kodolieročiem no pārējām. Šī sistēma pēdējās desmitgadēs ir novājināta, jo daļa līgumu ir izbeigti vai apturēti. Aktuālo stāvokli par spēkā esošajiem līgumiem un Latvijas nostāju publisko Ārlietu ministrija.