TJG Online
Savienotās Valstis

Kas bija Buša doktrīna?

Atjaunināts Publicēts 3 min lasīšana

Īsā atbilde

Par Buša doktrīnu dēvē ASV ārpolitikas principu kopumu, kas izveidojās pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem: tiesības uzbrukt pirmajiem, ja draudi tiek uzskatīti par nenovēršamiem, vienāda attieksme pret teroristiem un valstīm, kas tos pieņem, gatavība rīkoties bez plaša starptautiska mandāta un demokrātijas veicināšana kā drošības līdzeklis.

Doktrīna nav viens dokuments. Tās saturs izriet no prezidenta Džordža Buša jaunākā runām un no ASV nacionālās drošības stratēģijas, kas tika publicēta gadu pēc uzbrukumiem. Tieši stratēģijā tika ierakstīta doma, ka draudu gadījumā no masu iznīcināšanas ieročiem nevar gaidīt uzbrukumu, jo tad būs par vēlu, un tāpēc pieļaujama preventīva rīcība.

Pirmais elements ir atbildības paplašināšana. Pēc 2001. gada tika pasludināts, ka valsts, kas dod patvērumu vai atbalstu teroristu organizācijām, tiek uzskatīta par tikpat atbildīgu kā paši uzbrucēji. Praksē tas nozīmēja operāciju Afganistānā, kuras mērķis bija Al Qaeda un to pieņēmušais režīms.

Otrais elements ir preventīvais spēka lietojums. Starptautiskajās tiesībās Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti pieļauj spēka lietošanu pašaizsardzībā vai ar Drošības padomes pilnvarojumu, un strīds ir par to, cik tālu pašaizsardzības jēdzienu var izstiept. Kritiķi norādīja, ka doktrīna to izstiepj pāri robežai, jo runa vairs nav par notiekošu vai tūlītēju uzbrukumu, bet par iespējamu draudu nākotnē.

Trešais elements ir gatavība rīkoties ar tā saukto gribētāju koalīciju, nevis gaidot vienprātību. Tas izpaudās 2003. gadā, kad iebrukums Irākā notika bez jaunas Drošības padomes rezolūcijas, balstoties uz apgalvojumiem par masu iznīcināšanas ieročiem, kuri vēlāk neapstiprinājās. Šis apstāklis ir galvenais iemesls, kāpēc doktrīna tiek vērtēta kritiski arī ASV iekšienē.

Ceturtais elements ir demokrātijas izplatīšana kā drošības politika, balstoties uz pieņēmumu, ka demokrātiskas valstis viena otrai neuzbrūk un nerada teroristus. Praksē valsts pārbūve Irākā un Afganistānā izrādījās daudz sarežģītāka, ilgāka un dārgāka, nekā plānots, un šīs pieredzes rezultātā nākamās administrācijas no šādiem mērķiem attālinājās.

Latvijai šis periods sakrita ar iestāšanos Ziemeļatlantijas līguma organizācijā un Eiropas Savienībā 2004. gadā. Latvija piedalījās starptautiskajās operācijās, tostarp Irākā un Afganistānā, un šī dalība tolaik tika skaidrota arī ar sabiedroto solidaritāti. Latvijas drošības pamats tomēr nav preventīvs spēka lietojums, bet kolektīvā aizsardzība: Ziemeļatlantijas līguma 5. pants nosaka, ka uzbrukums vienai dalībvalstij ir uzbrukums visām, un tas ir aizsardzības, nevis uzbrukuma mehānisms.

Ar ko to nesajaukt

Buša doktrīna nav tas pats, kas Niksona doktrīna vai Monro doktrīna. Katra no tām radusies citā laikmetā un risina citu jautājumu: Monro doktrīna attiecās uz Eiropas lielvalstu iejaukšanos Amerikā, Niksona doktrīna uz to, cik daudz ASV karo pati un cik daudz apbruņo sabiedrotos.

Tāpat nevajag jaukt preventīvu un pretsparu darbību. Pašaizsardzība pret notiekošu uzbrukumu ir atzīta starptautiskajās tiesībās, savukārt uzbrukums, lai novērstu iespējamu nākotnes draudu, ir tieši tas, par ko strīds ir.

Kāpēc tas joprojām ir aktuāli

Jautājums, vai valsts drīkst uzbrukt pirmā, atkārtojas ikreiz, kad kāda valsts pamato agresiju ar draudiem savai drošībai. Krievijas iebrukums Ukrainā tiek skaidrots ar līdzīgu retoriku, un tieši tāpēc ir svarīgi zināt, kur starptautiskās tiesības velk robežu un ka pamatojums vēl nenozīmē tiesisku pamatu.

Praktiski noderīgs paņēmiens ir vienmēr pārbaudīt, vai konkrētajai operācijai bija Drošības padomes pilnvarojums, vai tā balstīta uz pašaizsardzību un vai bija sabiedroto kolektīvs lēmums. Šie trīs jautājumi ļauj pašam novērtēt ziņu, nevis paļauties uz komentētāju.

Latvijas skatījumā svarīgākais secinājums ir par sabiedroto nozīmi. Mazai valstij vienpusēja spēka politika nekad nav izdevīga, jo tās drošība balstās uz noteikumiem un kolektīvām garantijām, nevis uz spēju rīkoties vienai. Tieši tāpēc Latvijas ārpolitikā uzsvars ir uz starptautisko tiesību ievērošanu un uz Ziemeļatlantijas alianses un Eiropas Savienības saistību uzturēšanu.

Vēsturiski doktrīnu vērtējums mainās līdz ar rezultātiem. Ja Irākas kara sekas būtu bijušas citādas, arī vērtējums šodien izskatītos citādi, un tas ir labs atgādinājums nevērtēt ārpolitikas lēmumus tikai pēc to pasludināšanas brīža.

Avoti

Visi jautājumi sadaļā Savienotās Valstis Sadaļas jautājumi ar burtu B Ziņot par neprecizitāti