Kas bija vēsturnieks Čārlzs Bērds?

Bērds nerakstīja, ka ASV konstitūcijas autori bija korumpēti vai ka viņu ideāli bija izdomāti. Viņš pārlūkoja delegātu mantisko stāvokli, tostarp valsts parādzīmes, zemes īpašumus un aizdevumus, un secināja, ka jaunā, spēcīgā centrālā vara sistemātiski atbilda tieši kreditoru, tirgotāju un finanšu īpašnieku interesēm, nevis parādnieku un sīkzemnieku interesēm.

Būtiskā doma ir strukturāla: cilvēku priekšstati par to, kas ir taisnīgi, mēdz sakrist ar viņu materiālo stāvokli, un tas nav jāpierāda ar slepenu vienošanos. Tieši tāpēc šo grāmatu joprojām lasa politikas teorijā, nevis tikai ASV vēsturē.

Divi iemesli. Pirmais ir zinātnisks: 20. gadsimta 50. gados citi pētnieki pārskatīja Bērda avotus un parādīja, ka daļa viņa datu ir izlases veidā atlasīti un ka delegātu mantiskais stāvoklis neizskaidro balsojumus tik labi, kā viņš apgalvoja. Otrais ir politisks: viņa nostāja par Otro pasaules karu padarīja viņu par personu, ar kuru negribēja tikt saistīts.

Tā ir laba atgādne par to, kā darbojas reputācija zinātnē. Bērda jautājums izdzīvoja, viņa atbilde un aprēķini lielākoties ne.

Ar diviem cilvēkiem. Pirmā ir viņa sieva Mērija Ritere Bērda, daudzu grāmatu līdzautore, kuras ieguldījums ilgi tika norakstīts uz vīra vārdu. Otrā ir Mērija Bīrda (Mary Beard), mūsdienu britu antīkās vēstures profesore Kembridžā, grāmatas „SPQR” autore, kurai ar amerikāņu Bērdiem nav nekāda sakara.

Pārbaude ir vienkārša: ja runa ir par seno Romu un par dzīvu autori, tā ir britu Mērija Bīrda; ja par ASV 18. un 19. gadsimtu, tie ir Bērdu laulātie.

Bērda darbi latviešu valodā praktiski nav pieejami, tāpēc jārēķinās ar angļu oriģināliem. 1913. gada grāmata ir tik veca, ka tās pilnteksts ir brīvi pieejams lielajās digitālajās bibliotēkās; vai konkrēts izdevums ir Latvijā, var pārbaudīt Latvijas Nacionālās bibliotēkas kopkatalogā.

Studiju darbā Bērdu korekti citē kā historiogrāfijas piemēru („Bērds 1913. gadā apgalvoja, ka...”), nevis kā mūsdienīgu faktu avotu par ASV dibināšanu.

Visbiežākā kļūda ir izmantot Bērdu kā gatavu pierādījumu apgalvojumam, ka „ASV konstitūcija tika uzrakstīta bagātajiem”. Viņa datu bāze ir apstrīdēta jau kopš 20. gadsimta vidus, un darbā, kuru vērtē vēsturnieks, šāds citāts uzreiz parāda, ka autors nav lasījis neko, kas sarakstīts pēc 1950. gada.

Tikpat bieža kļūda ir pretējā galējība: noraidīt visu Bērdu tāpēc, ka viņa vēlīnie politiskie uzskati izrādījās nepopulāri. Vēsturē teksta vērtību nosaka avoti un arguments, nevis autora biogrāfija.

Cik lielā mērā mantiskās intereses skaidro ASV konstitūciju, ir strīds, kas nav izšķirts un droši vien arī nebūs; tas ir atkarīgs no tā, kurus delegātus un kurus balsojumus skata un kā mēra īpašumu. Ja Bērda tēze vajadzīga kursa darbam vai publikācijai, jāsazinās ar vēstures vai politikas teorijas pasniedzēju, kas pārzina historiogrāfiju, jo pēdējos septiņdesmit gados par šo tēmu ir uzrakstīta vesela literatūra.