Iedomājieties, ka kādu dienu cilvēce nolemj izjaukt planētu un pārvērst to par kosmosa kolonijām ar daudz lielāku kopējo iekšējo virsmu nekā Zemes iepriekšējai virsmai. Viena no iespējamām metodēm, kā to izdarīt, būtu būvēt daudzus kosmosa liftus: nanocaurules šķiedras virves, kas stiepjas no ekvatora līdz pretsvaram ģeosinhronajā orbītā. Uzlabots kosmosa liftu tīkls varētu pārvadāt gandrīz patvaļīgi lielas kravas uz augšu, izmantojot robotu alpīnistu armijas. Tomēr visas planētas izjaukšana var aizņemt kādu laiku.
Jebkāda gravitācijas potenciālā enerģija, kas atrodas ģeosinhronajā orbītā, attiecībā pret Zemes virsmu ir aptuveni 50 MJ (15 kWh) enerģijas uz kilogramu. Zeme satur apmēram 6 × 1024 kg masas, un, ja gravitācija būtu nemainīga, būtu nepieciešams 1.2 × 1032 J enerģijas, lai no virsmas nosūtītu uz GEO. Tomēr gravitācija nebūtu nemainīga: pēc ievērojama materiāla daudzuma noņemšanas no planētas tās gravitācija ievērojami samazināsies. Ļoti aptuvens aprēķins, pieņemsim, ka šis efekts samazina enerģijas vajadzības līdz apmēram pusei no tā, kas būtu, ja gravitācija paliktu nemainīga 1 g. Mēs arī ignorējam sarežģītās gravitācijas mijiedarbības sekas starp masīvām kolonijām orbītā un enerģijas izmaksas turpmākai izkliedēšanai Zemes-Mēness sistēmā.
Galīgās aplēstās enerģijas izmaksas, 6 × 1031 J, ir ļoti lielas, taču tās nav nepieciešamas progresīvai saules civilizācijai nepieejamā vietā. Kā teica Arturs Klārks: “Jebkura pietiekami progresīva tehnoloģija nav atšķirama no maģijas.” Šī vērtība ir “tikai” aptuveni simts miljardu reižu lielāka par cilvēces globālo enerģijas patēriņu 2004. gadā. Kopš rūpnieciskās revolūcijas cilvēces enerģijas ražošana un patēriņš ir eksponenciāli palielinājies. Šķiet ticams, ka kādā brīdī tālā nākotnē mēs sasniegsim tik milzīgu iedzīvotāju skaitu un enerģijas ražošanas (saules un kodolenerģijas) jaudu, ka Zemes izjaukšana varētu kļūt iespējama, ja tas būtu vēlams.
Apsveriet iespēju izmantot saules enerģiju kā enerģijas avotu Zemes izjaukšanai. Enerģiju varētu iegūt, izmantojot astronomiska izmēra tīkla saules paneļus, kas riņķo dzīvsudraba orbītā, raidot enerģiju atpakaļ uz Zemi, izmantojot 50% efektīvu releju staciju tīklu. Kopējā saules plūsma ir aptuveni 4 × 1026 vati. Iedomājieties milzīgu saules paneļu tīklu, kas ir tik liels, ka tie absorbē pilnu 1% saules plūsmas. Tā kā tie ir ļoti plāni, tie neaizņemtu tik daudz vielas, un tos varētu uzbūvēt, izmantojot materiālus no asteroīdu jostas.
Pieņemot, ka 50% efektīvi saules paneļi absorbē 1% saules plūsmas un nosūta enerģiju atpakaļ uz Zemi ar 50% efektivitāti, pietiekami daudz enerģijas Zemes izjaukšanai varētu piegādāt tikai sešās dienās.
Protams, praktiskie jautājumi par robotu un kosmosa liftu un kalnraču būvniecību, lai iegūtu visu Zemes materiālu un nosūtītu to orbītā, ir iespaidīgi. Tomēr, ja cilvēce turpinās pastāvēt daudzus miljonus gadu, mums būs daudz laika, lai mēģinātu. Aprēķini liecina, ka no Saules ir pieejams pietiekami daudz enerģijas, lai to izmēģinātu, ņemot vērā pietiekami progresīvu robotiku. Neatkarīgi no tā, vai Zemes izjaukšana ir patiešām iespējama vai nē, mums būs tikai jāgaida un jāredz. Pirms mazāk nekā simts gadiem daudzi izcili zinātnieki un raķešu eksperti uzskatīja, ka ceļošana uz Mēnesi būtu fiziski neiespējama.