Cik izplatītas ir vīriešu pašnāvības?

Šo pretrunu starp mēģinājumu un bojāgājušo skaitu pētnieki dēvē par dzimumu paradoksu. Galvenais skaidrojums ir izvēlēto metožu letalitāte: vīrieši biežāk izmanto paņēmienus, pēc kuriem palīdzība vairs nav iespējama, tāpēc mēģinājums beidzas ar nāvi. Otrs skaidrojums ir saistīts ar palīdzības meklēšanu: vīrieši retāk vēršas pie ārsta ar emocionālām grūtībām, retāk runā par savu stāvokli un biežāk pašārstējas ar alkoholu, kas pats par sevi mazina paškontroli un padziļina depresiju.

Riska sadalījums nav vienmērīgs. Vīriešiem pašnāvību risks pieaug līdz ar vecumu, un augstākie rādītāji parasti ir vecākajās vecuma grupās, kur vienlaikus sakrīt vientulība, hroniskas slimības, sāpes un dzīvesbiedra zaudējums. Būtiski riska faktori visos vecumos ir neārstēta depresija un citi psihiskās veselības traucējumi, atkarības, šķiršanās, darba un ienākumu zaudējums, parādsaistības, iepriekšējs pašnāvības mēģinājums un tuva cilvēka pašnāvība. Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā, rādītāji lauku teritorijās mēdz būt augstāki nekā pilsētās.

Depresija vīriešiem bieži izskatās citādi, nekā mācību grāmatu apraksts liek gaidīt. Skumju vietā priekšplānā var būt aizkaitināmība, dusmu uzliesmojumi, pastiprināta alkohola lietošana, riskanta braukšana, bezmiegs, hroniskas fiziskas sūdzības un pilnīga norobežošanās no tuviniekiem. Tieši tāpēc apkārtējie brīdinājuma pazīmes nepamana: cilvēks nešķiet nomākts, viņš šķiet nikns vai vienkārši noslēdzies.

Profilakse ir gan sabiedrības, gan tuvinieku līmeņa jautājums. Sabiedrības līmenī darbojas alkohola politika, līdzekļu pieejamības ierobežošana, atbildīga pašnāvību atspoguļošana medijos, psihiskās veselības pakalpojumu pieejamība un atbalsts pēc pašnāvības mēģinājuma. Tuvinieku līmenī visefektīvākais solis ir tiešs jautājums. Sarunāties par pašnāvības domām nav bīstami, un tas šādu domu cilvēkam neiedveš; klusēšana ir tā, kas izolē. Ja pastāv tūlītējs apdraudējums, cilvēku nedrīkst atstāt vienu un nekavējoties jāzvana neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai.

Sarunai noder vienkārša secība. Vispirms jāpasaka, kas konkrēti ir pamanīts, piemēram, ka cilvēks vairs neguļ un izvairās no draugiem, tad tieši jāpajautā, vai viņš domā par pašnāvību, un pēc tam klusējot jāuzklausa, nepārtraucot un nemierinot ar frāzēm, ka citiem ir vēl sliktāk. Ja atbilde ir apstiprinoša, praktiskie soļi ir divi: mazināt pieeju bīstamiem līdzekļiem mājās un vienoties par tuvāko vizīti pie ārsta, vēlams piedāvājot aiziet līdzi un palīdzēt ar pierakstu.