Kas bija Irānas ķīlnieku krīze?

Priekšvēsture ir Irānas revolūcija. 1979. gada sākumā no valsts aizbēga šahs Muhameds Reza Pehlevī, un varu pārņēma reliģiskā vadība ajatollas Homeinī vadībā. Šahs ASV gadu desmitiem bija uzskatīts par galveno sabiedroto reģionā, un daudzi irāņi atcerējās, ka ASV un Lielbritānijas izlūkdienesti piecdesmitajos gados bija palīdzējuši gāzt ievēlēto premjerministru. Kad ASV uzņēma šahu ārstēšanai vēža dēļ, Teherānā to uztvēra kā gatavošanos viņa atgriešanai pie varas.

1979. gada 4. novembrī studentu grupa pārkāpa vēstniecības sētu. Sākotnēji bija domāta simboliska ieņemšana uz dažām dienām, taču, kad jaunā vara akciju atbalstīja, tā pārvērtās par valsts politiku. Daļa darbinieku tika atbrīvota jau pirmajās nedēļās, bet vairāk nekā piecdesmit cilvēku palika gūstā visu krīzes laiku. Sešiem diplomātiem izdevās izkļūt un paslēpties Kanādas vēstnieka mājā, no kurienes viņus izveda ar Kanādas palīdzību, un šis stāsts vēlāk kļuva par pamatu plaši pazīstamai filmai.

ASV prezidents Džimijs Kārters vispirms mēģināja panākt risinājumu ar sarunām, sankcijām un Irānas līdzekļu iesaldēšanu. 1980. gada pavasarī tika izmēģināta militāra glābšanas operācija, kas izgāzās jau tuksnesī, kur sadursmē gāja bojā astoņi ASV karavīri, un neviens ķīlnieks netika sasniegts. Neveiksme kļuva par prezidenta vājuma simbolu un bija viens no iemesliem, kāpēc viņš zaudēja vēlēšanas.

Krīze beidzās ar vienošanos, kas tika noslēgta ar Alžīrijas starpniecību. Ķīlnieki tika atbrīvoti 1981. gada 20. janvārī, tieši tajā dienā, kad amatā stājās jaunais prezidents Ronalds Reigans, un šī sakritība tiek plaši interpretēta kā apzināta Irānas puses izvēle. Vienošanās paredzēja arī iesaldēto līdzekļu atgriešanu un īpašas šķīrējtiesas izveidi prasību izskatīšanai.

Sekas ir jūtamas joprojām. Diplomātiskās attiecības starp ASV un Irānu kopš tā laika nav atjaunotas, un abu valstu intereses pārstāv trešās valstis. Krīze arī iedibināja modeli, kurā dienas tiek skaitītas televīzijas tiešraidē: tieši šajā laikā ASV izveidojās vēlie ziņu raidījumi, kas pēc tam palika ēterā uz gadu desmitiem.

Starptautiskajās tiesībās krīze ir mācību grāmatas piemērs. Vīnes konvencija par diplomātiskajiem sakariem nosaka, ka vēstniecības telpas ir neaizskaramas un uzņemošajai valstij ir pienākums tās aizsargāt. Starptautiskā Tiesa lietu izskatīja un atzina Irānas atbildību, jo valsts sākotnēji nerīkojās, bet pēc tam uzbrukumu apstiprināja. Tieši tāpēc šo notikumu min ikreiz, kad kaut kur pasaulē tiek uzbrukts diplomātiskajām pārstāvniecībām.