Labākais veids, kā atpazīt teikumus ar onomatopoēzi, ir precīzi saprast, kas ir onomatopoēze — vārds, kas atdarina raksturīgu skaņu. Dažkārt teikuma struktūra var nodrošināt kontekstu onomatopoēzes lietojumam. Ja indivīds joprojām nevar noteikt, vai teikumā ir ietverts literārais līdzeklis, viņš var mēģināt to nolasīt skaļi; ja kāds no vārdiem ir līdzīgs atpazīstamam skaņas efektam, iespējams, ka vārds ir onomatopoeja. Tomēr dažkārt to var būt grūti izdarīt, jo daži vārdi var tikt lietoti tik bieži, ka sākotnēji tie netiek reģistrēti kā onomatopoēze. Šādos gadījumos indivīdi var atsaukties uz vārda etimoloģiju, lai noteiktu tā raksturu.
Teikumi ar onomatopoēzi bieži ir strukturēti tā, lai onomatopoēze būtu acīmredzama. Viens no izplatītākajiem literāro ierīču lietojumiem ir likt “ar” pirms visas frāzes, ko izmanto, lai aprakstītu darbību vai notikumu, piemēram, “Durvis aizcirtās ar blīkšķi”. Šajā piemērā onomatopoēze ir “sprādziens”, kas attiecas uz skaļu skaņas uzliesmojumu, ko izraisa aizcirtušās durvis. Onomatopoēiju var izmantot arī, lai modificētu objektu, no kura nāk skaņa, piemēram, “buzzing bite” vai “sēkošs vecis”.
Vēl viens veids, kā atpazīt teikumus ar onomatopoēzi, ir vārdu lasīšana skaļi. Onomatopoēija būtībā ir runas skaņas efekti, kas transliterēti lasāmā formātā; Lasot vārdus skaļi, bieži vien ir vēlamais efekts, replicējot paredzēto skaņu. Vārds “whoosh” ir lielisks piemērs tam — skaļi izlasot, vārds izklausās kā gaiss.
Dažām personām var būt grūtības identificēt teikumus ar onomatopoēzi, jo vārdi ir iegulti ikdienas valodā. Piemēram, nav nekas neparasts, ka cilvēki “klikšķi” uzskata par vārdu pats par sevi, nevis kā onomatopoēzi. Daudzos gadījumos vārdiem ir sava atsevišķa nozīme. Viens no šādiem vārdiem ir “grabulis”, ko varētu definēt kā skaņu, ko rada mazi priekšmeti, kas kratās traukā, vai kā rotaļlietu vai priekšmetu, kas radīts šīs skaņas reproducēšanai.
Šī grūtība ir acīmredzama arī, pārraidot informāciju dažādās valodās. Dažiem cilvēkiem var būt grūti identificēt teikumus ar onomatopoēzi, ja izmantotās skaņas ir saistītas ar kultūru. Viens no piemēriem ir atrodams onomatopoējā par suņa mizu — amerikāņu angļu valodā vārds tā onomatopoēzes formā parasti tiek uzskatīts par “arf”, savukārt filipīniešu valodā parasti tiek lietots vārds “aw”, ko izrunā kā “ow, ”, lai nodotu to pašu. Šādos gadījumos bieži vien ir lietderīgi atsaukties uz vārda izcelsmi, lai noteiktu, vai tā ir onomatopoeja.