Kā kļūt par santehniķi?

Visizplatītākais ceļš ir profesionālā vidējā izglītība pēc pamatskolas: mācības tehnikumā vai profesionālās izglītības kompetences centrā ilgst vairākus gadus, un tajās ietilpst gan teorija, gan prakse uzņēmumā. Pieaugušajiem, kuri jau strādā, piemērotākas ir īsākas profesionālās tālākizglītības un pilnveides programmas, kas bieži pieejamas ar valsts vai Eiropas Savienības fondu līdzfinansējumu. Trešā iespēja ir ārpus formālās izglītības apgūtās profesionālās kompetences novērtēšana: cilvēks, kurš prasmes ieguvis darbā, kārto eksāmenu un saņem kvalifikācijas apliecību, netērējot gadus mācībām.

Ikdienas darbs ietver ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu izbūvi un remontu, apkures sistēmu montāžu, sanitārtehnisko ierīču uzstādīšanu, cauruļvadu savienošanu ar presēšanu, lodēšanu vai metināšanu, kā arī sistēmu hidraulisko pārbaudi un regulēšanu. Jāprot lasīt būvprojekta rasējumus, aprēķināt materiālu daudzumu un sastādīt tāmi. Arvien biežāk vajadzīgas zināšanas par siltumsūkņiem, rekuperāciju un ūdens sagatavošanas iekārtām, un tieši šīs prasmes atšķir meistaru, kuram darba pietiek visu gadu.

Svarīgi saprast, kur beidzas brīvi veicams darbs. Gāzes apgādes sistēmu pieslēgšanu un apkopi drīkst veikt tikai attiecīgi apmācīts un sertificēts speciālists, un patvaļīga iejaukšanās ir bīstama gan iedzīvotājiem, gan mājas īpašniekam. Ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu projektēšanai vai būvdarbu vadīšanai vajadzīgs būvspeciālista sertifikāts; sertificētos speciālistus un viņu sertifikātu darbības jomu var pārbaudīt Būvniecības informācijas sistēmā. Vienkārša jaucējkrāna nomaiņa dzīvoklī šādas prasības neizraisa.

Profesiju mēdz jaukt ar radniecīgām. Santehniķis strādā ar ūdeni, kanalizāciju un apkuri, siltuma un ventilācijas sistēmu montētājs vairāk nodarbojas ar gaisa apmaiņu, bet elektriķa darbs ir atsevišķa nozare ar savām prasībām. Praksē mazos uzņēmumos šie darbi pārklājas, tomēr atbildība par katru sistēmu paliek tam speciālistam, kurš to izbūvējis. Daudzdzīvokļu mājā vēl jāzina robeža starp kopīpašumu un dzīvokļa īpašumu: stāvvads parasti ir mājas kopīpašums, tāpēc darbus pie tā saskaņo ar mājas pārvaldnieku.

Prasmīgam santehniķim Latvijā darba netrūkst, jo liela daļa daudzdzīvokļu māju inženiertīklu ir nolietojusies, bet jaunajās ēkās uzstāda sarežģītākas sistēmas. Iesācējam saprātīgākais ceļš ir gads vai divi palīga darbā pie pieredzējuša meistara, kur apgūst tieši to, ko skolā parāda tikai teorētiski: kā strādāt šaurā vannasistabā, kā pareizi noslēgt ūdeni pirms darbu sākšanas un kā ar klientu vienoties par apjomu, pirms siena ir atvērta.