TJG Online
Izglītība un apmācība

Kā kļūt par servisa jeb izbraukuma inženieri?

Atjaunināts Publicēts 4 min lasīšana

Īsā atbilde

Servisa jeb izbraukuma inženieris strādā nevis birojā, bet pie iekārtas: uzstāda, ieregulē, diagnosticē un remontē tehniku klienta objektā. Latvijā ceļš uz šo darbu parasti ved caur inženierzinātņu augstāko izglītību vai spēcīgu tehnisko profesionālo izglītību, ko papildina ražotāja apmācības, nozarē prasītie sertifikāti un pieredze ar konkrētām iekārtām.

Izglītības pamatu visbiežāk veido studijas tādās jomās kā elektronika, elektrotehnika, automātika, mehatronika, mašīnbūve, enerģētika vai telekomunikācijas. Latvijā šādas programmas piedāvā Rīgas Tehniskā universitāte un citas augstskolas, bet pirmā pakāpe var būt arī koledža vai profesionālās izglītības kompetences centrs, kur iegūst tehniķa kvalifikāciju. Daudzi šajā profesijā ienāk pakāpeniski: sāk kā montieris vai servisa tehniķis, iepazīst iekārtas praksē un pēc tam, papildinot izglītību, pāriet uz inženiera amatu. Darba devējam parasti svarīgāka ir spēja patstāvīgi atrisināt problēmu objektā, nevis diploma nosaukums.

Ikdienā darbs sadalās starp tehniku un cilvēkiem. Inženierim jāprot lasīt elektriskās un hidrauliskās shēmas, lietot mērinstrumentus, strādāt ar iekārtu diagnostikas programmatūru un programmējamiem loģiskajiem kontrolleriem, kā arī saprotami dokumentēt padarīto. Tikpat svarīga ir komunikācija: klients bieži ir satraukts, jo iekārta stāv un ražošana zaudē naudu, tāpēc jāprot mierīgi izskaidrot cēloni un turpmākos soļus. Praktiskās prasības ietver arī B kategorijas vadītāja apliecību, gatavību komandējumiem un tehniskās angļu valodas zināšanas, jo dokumentācija un ražotāja atbalsts parasti ir angļu valodā.

Daļā nozaru bez formāla apliecinājuma strādāt nedrīkst. Darbam elektroietaišu tuvumā nepieciešama attiecīga elektrodrošības grupa, ko piešķir pēc apmācības un zināšanu pārbaudes. Ar būvniecību saistītajās specialitātēs, piemēram, siltumapgādes, ventilācijas vai elektroietaišu jomā, patstāvīgai praksei vajadzīgs būvspeciālista sertifikāts, un ziņas par sertificētajām personām ir pieejamas būvniecības informācijas sistēmā, ko pārrauga Būvniecības valsts kontroles birojs. Atsevišķas prasības attiecas uz bīstamajām iekārtām, piemēram, celtņiem, liftiem un spiedieniekārtām, kuru apkopi drīkst veikt tikai attiecīgi apmācīts personāls. Papildus tam ražotāji izsniedz savus sertifikātus par konkrētu iekārtu apkopi, un tieši tie bieži nosaka algas līmeni.

Ceļš bez iepriekšējas pieredzes parasti sākas ar palīga vai jaunākā tehniķa amatu, praksi studiju laikā vai darbu izplatītāja servisa nodaļā. Pirmajos mēnešos brauc kopā ar pieredzējušu kolēģi, un tikai pēc tam saņem patstāvīgus izsaukumus. Ir godīgi zināt arī darba ēnas puses: neregulārs grafiks, dežūras, brauciens pie klienta tad, kad iekārta apstājusies, un atbildība par to, ka objektā lēmums jāpieņem vienam pašam. Tieši tāpēc pirms izvēles ir vērts pavadīt dienu kopā ar servisa inženieri un saprast, vai šāds ritms ir pieņemams.

Amatu nosaukumus viegli sajaukt. Angļu valodas „field engineer“ latviski nav „lauka inženieris“: atkarībā no nozares to sauc par servisa inženieri, izbraukuma inženieri vai objekta inženieri. Projektētājs izstrādā risinājumu uz papīra, būvdarbu vadītājs organizē darbu būvlaukumā, bet servisa inženieris atbild par to, lai jau uzstādītā iekārta strādātu. Tipisks piemērs ir medicīnas tehnikas servisa inženieris, kurš uztur datortomogrāfus slimnīcās, vai ražošanas iekārtu inženieris, kurš objektā nomaina servopiedziņu un no jauna ieregulē automatizēto līniju.

Ko darba devēji vērtē visaugstāk

Pirmkārt, patstāvību: spēju objektā pieņemt lēmumu, kad nav ne kolēģu, ne pilnas dokumentācijas. Otrkārt, kārtību dokumentos, jo servisa akts ir pamats rēķinam, garantijas jautājumiem un strīdam par to, kas tieši tika izdarīts. Treškārt, darba drošības ievērošanu, kas šajā darbā nav formalitāte, bet nosacījums, lai vispār drīkstētu strādāt pie sprieguma vai augstumā. Ceturtkārt, godīgumu pret klientu: solīto ierašanās laiku un atklātu informāciju par rezerves daļu piegādi, jo tieši tas veido servisa reputāciju.

Pieteikumā ir vērts uzskaitīt konkrētas iekārtas, ražotājus un tehnoloģijas, ar kurām ir pieredze, kā arī iegūtos sertifikātus un apmācības. Vispārīgs apraksts bez konkrētības šajā nozarē strādā slikti, jo darba devējs meklē cilvēku, kurš zina tieši viņa iekārtu saimi. Noder arī pieminēt, cik patstāvīgi izsaukumi jau ir apkalpoti. Ir vērts atsevišķi norādīt gatavību komandējumiem un dežūrām, jo šis jautājums bieži izšķir izvēli starp diviem citādi līdzvērtīgiem kandidātiem.

Karjeras izaugsme un kur meklēt darbu

No servisa inženiera parasti izaug servisa vadītājs, tehniskais konsultants pārdošanā, lietojumu inženieris vai ražotāja reģionālais speciālists, kas apmāca kolēģus citās valstīs. Zināšanas par iekārtu reālo uzvedību ir vērtīgas arī projektēšanā un iepirkumos, tāpēc pāreja uz šīm lomām ir bieža. Daļa pieredzējušu inženieru vēlāk strādā kā neatkarīgi eksperti vai atver savu servisa uzņēmumu. Pāreja uz vadošu amatu parasti prasa arī prasmi plānot resursus un rēķināt servisa līgumu izmaksas, nevis tikai tehniskas zināšanas.

Aktuālās vakances un profesiju aprakstus var apskatīt Nodarbinātības valsts aģentūras vietnē, bet prasības konkrētiem sertifikātiem jāpārbauda attiecīgās nozares uzraudzības iestādē, piemēram, Būvniecības valsts kontroles birojā. Vērts sekot arī iekārtu izplatītāju vietnēm, jo servisa darbiniekus bieži meklē tieši tur, nevis lielajos sludinājumu portālos. Noder arī nozares izstādes un ražotāju apmācību dienas, kur var iepazīties ar uzņēmumiem, kuri meklē servisa darbiniekus vēl pirms vakances izsludināšanas.

Avoti

Visi jautājumi sadaļā Izglītība un apmācība Sadaļas jautājumi ar burtu S Ziņot par neprecizitāti