Kā Latvijā uzsākt darbu apbedīšanas pakalpojumu jomā?

Praktiski darbs sākas ar saimnieciskās darbības reģistrēšanu: dibina kapitālsabiedrību Uzņēmumu reģistrā vai reģistrē individuālo komersantu, izvēlas nodokļu režīmu un reģistrējas Valsts ieņēmumu dienestā. Ja uzņēmums pats pārvadā mirušos, nepieciešams atbilstoši aprīkots transportlīdzeklis, bet, ja tiek ierīkota telpa mirušo sagatavošanai, jāievēro higiēnas un notekūdeņu prasības. Ikdienā apbedīšanas pakalpojumu sniedzējs uzņemas lietas, ko tuvinieki sēru brīdī nespēj nokārtot: mirušā pārvešanu, sagatavošanu, zārka un piederumu izvēli, saskaņošanu ar kapsētas pārzini vai krematoriju, ceremonijas organizēšanu un bieži arī dokumentu kārtošanu. Miršanas faktu reģistrē dzimtsarakstu nodaļā, pamatojoties uz ārstniecības personas izsniegtu medicīnas apliecību par nāves cēloni, un tikai pēc tam var saņemt miršanas apliecību.

Atsevišķi jāņem vērā pašvaldību noteikumi, jo kapsētas parasti apsaimnieko pašvaldība. Tajos noteikts, kā piešķir kapavietu, kādā kārtībā to kopj, kādas maksas piemēro un kādas prasības izvirza uzņēmumiem, kas kapsētā strādā. Tāpēc pirms darbības uzsākšanas konkrētās pašvaldības noteikumi ir jāizlasa, nevis jāpaļaujas uz vispārīgu praksi. Ja uzņēmums plāno strādāt vairākos novados, noteikumi jāsalīdzina katrā no tiem atsevišķi.

Darbības uzsākšanas secība parasti ir šāda. Vispirms tiek izvēlēta juridiskā forma un veikta reģistrācija. Tad tiek atrastas un iekārtotas telpas, ņemot vērā higiēnas prasības un mirušo uzglabāšanas apstākļus. Pēc tam tiek iegādāts vai pielāgots transportlīdzeklis. Paralēli tiek sakārtots cenrādis un līguma paraugs, un tikai pēc tam sākas sadarbības veidošana ar kapsētu pārziņiem, krematoriju, draudzēm un ārstniecības iestādēm. Biežākā kļūda ir sākt no reklāmas, pirms ir atrisināts jautājums par mirušo uzglabāšanu.

Formālas licences trūkums nenozīmē, ka kvalifikācija nav svarīga. Nozarē novērtē zināšanas par tanatoprakses pamatiem, tiesisko regulējumu, dažādu konfesiju un tradīciju prasībām, kā arī prasmi sarunāties ar sērojošiem cilvēkiem. Šīs prasmes apgūst pieredzējuša kolēģa vadībā, profesionālās izglītības kursos un nozares apvienību rīkotajās mācībās. Darbiniekiem, kuri saskaras ar infekcijas risku, jānodrošina darba aizsardzības pasākumi un obligātās veselības pārbaudes.

Atsevišķa uzmanība jāpievērš personas datiem un ētikai. Informācija par mirušo un ģimeni nav publicējama bez tuvinieku piekrišanas, un aktīva piedāvājumu sūtīšana cilvēkiem, kuri tikko zaudējuši tuvinieku, tiek uztverta kā negodīga komercprakse. Nozarē reputācija veidojas no ieteikumiem, tāpēc skaidrs cenrādis un korekta rīcība praksē nes vairāk klientu nekā reklāma.

Ģimenei, kas pakalpojumu pasūta, praktiskais padoms ir šāds: pieprasiet rakstisku tāmi pirms līguma noslēgšanas, pārbaudiet, kas tieši ietilpst cenā, un noskaidrojiet, kuras maksas ir pašvaldības vai krematorijas noteiktas un kuras uzņēmuma. Ja piedāvājumu izteikuši vairāki uzņēmumi, tos var salīdzināt pat sēru apstākļos, un tas nav necieņa pret mirušo, bet gan normāla patērētāja rīcība.