Kā slimnīcas saņem samaksu par valsts apmaksāto aprūpi?

Latvijas modelī pacients un maksātājs ir šķirti. Pacients vēršas pie ārstniecības iestādes, bet rēķinu par valsts apmaksāto daļu apmaksā Nacionālais veselības dienests, kas ir vienīgais valsts līdzekļu pircējs veselības aprūpē. Dienests slēdz līgumus ar slimnīcām, ambulatorajām iestādēm, ģimenes ārstu praksēm un laboratorijām, un tikai līgumattiecībās esoša iestāde drīkst sniegt pakalpojumu par valsts naudu. Tāpēc pirmais, ko pacientam ir vērts pārbaudīt pirms pieraksta, ir tas, vai konkrētajai iestādei vispār ir līgums ar dienestu; privātklīnikai tāds var būt daļā pakalpojumu un citā daļā nebūt.

Samaksas pamatā ir tarifi, kas noteikti Ministru kabineta noteikumos par veselības aprūpes organizēšanas un samaksas kārtību. Tarifs ir aprēķināta vienas manipulācijas, izmeklējuma, apmeklējuma vai stacionēšanas gadījuma cena, kurā ieskaitīts personāla darbs, materiāli, medikamenti un iestādes uzturēšanas izmaksas. Slimnīcas atlīdzību veido šo vienību summa par konkrēto periodu, no kuras atskaita pacienta iemaksu, jo pacienta iemaksa ir daļa no pakalpojuma cenas, nevis papildu maksa virs tās. Tāpēc slimnīca nedrīkst par vienu un to pašu valsts apmaksāto pakalpojumu ņemt no pacienta vēl kādu maksu.

Otrs samaksas elements ir apjoms. Līgumā ar dienestu iestādei ir noteikts finansējuma apjoms periodam, un plānveida pakalpojumiem tas praksē nozīmē limitu jeb kvotu. Kad periodam paredzētais apjoms ir izmantots, jaunus pacientus pieraksta uz nākamo periodu, un tieši tā veidojas gaidīšanas rindas. Steidzamā jeb neatliekamā palīdzība šādam limitam nepakļaujas: to sniedz neatkarīgi no tā, cik līdzekļu iestādei atlicis, un tā ir principiāla robeža, ko pacientam ir vērts zināt, ja iestādē viņam saka, ka kvotas beigušās.

Pacienta iemaksa ir fiksēta summa par ārsta apmeklējumu, izmeklējumu vai stacionēšanas dienu, un tās apmērs noteikts normatīvajos aktos, nevis to nosaka pati iestāde. No pacienta iemaksas atbrīvotas vairākas iedzīvotāju grupas, tostarp bērni līdz pilngadībai un grūtnieces; pilns atbrīvojumu saraksts ir dienesta uzturētajā informācijā, un atbrīvojums parasti jāapliecina ar dokumentu. Kalendārā gada laikā samaksātajām pacienta iemaksām ir noteikts kopējais griestu apmērs, pēc kura sasniegšanas turpmākās iemaksas gada atlikušajā daļā nav jāmaksā, tāpēc čekus ir vērts saglabāt un uzskaitīt.

Blakus valsts apmaksātajam grozam iestāde drīkst sniegt maksas pakalpojumus par savu cenrādi. Tas ir likumīgi, bet izvēle pacientam jāizdara apzināti un rakstiski: pirms maksas pakalpojuma iestādei ir pienākums informēt par cenu un par to, ka tas pats pakalpojums pieejams arī rindas kārtībā par valsts līdzekļiem. Biežākā kļūda ir piekrist maksas variantam reģistratūrā, nepajautājot, cik gara ir valsts apmaksātā rinda un vai nosūtījums ir noformēts pareizi, jo bez ģimenes ārsta vai speciālista nosūtījuma lielākā daļa izmeklējumu par valsts naudu vispār nav pieejami.

Ja rodas šaubas, vai norēķins ir pareizs, ir divi soļi. Vispirms iestādē var pieprasīt izrakstu par sniegtajiem pakalpojumiem un samaksāto pacienta iemaksu; savus datus var apskatīt arī e-veselības portālā. Ja tas nepalīdz, ar iesniegumu var vērsties Nacionālajā veselības dienestā, kurš pārbauda, vai pakalpojums bijis līgumā un vai maksa piemērota pareizi, bet par ārstniecības kvalitāti sūdzības izskata Veselības inspekcija. Sarežģītos gadījumos, īpaši ja runa ir par kaitējuma atlīdzību, ir vērts konsultēties ar juristu, jo termiņi un pierādījumu prasības ir stingras.