Kad drīkst izpaust pacienta datus?

Veselības dati ir īpašas kategorijas personas dati, tāpēc tiem ir stingrāks režīms nekā parastiem datiem. Tas attiecas ne tikai uz diagnozi, bet arī uz pašu faktu, ka cilvēks vērsies pie ārsta, uz izmeklējumu rezultātiem, izrakstītajām zālēm un darbnespējas lapu. Pienākums saglabāt konfidencialitāti ir ne vien ārstam, bet visam personālam, tostarp reģistratūrai un administrācijai, un tas paliek spēkā arī pēc ārstniecības beigām un pēc pacienta nāves.

Piekrišanas nav vajadzīgas visos gadījumos. Datus drīkst nodot ārstniecības nodrošināšanai citam ārstam, kas piedalās tā paša pacienta aprūpē, kā arī gadījumos, ko paredz likums: tiesas pieprasījums, kriminālprocess, noteiktu infekcijas slimību reģistrācija, ziņošana par iespējamu vardarbību pret bērnu, obligātie veselības pārbaužu rezultāti darba devējam, kas saņem tikai slēdzienu par piemērotību darbam, nevis diagnozi.

Radiniekiem tiesību automātiski nav. Ja pilngadīgs pacients ir pie samaņas, viņš pats norāda, kam drīkst sniegt informāciju, un to var ierakstīt medicīniskajā dokumentācijā vai noformēt kā pilnvaru. Tieši šā soļa neizdarīšana ir visbiežākā kļūda: kad cilvēks nonāk intensīvajā terapijā, tuviniekiem pēkšņi nav nekāda pamata saņemt ziņas. Nepilngadīgā gadījumā informāciju saņem vecāks vai aizbildnis, taču pusaudža vecumā daļa lēmumu jau tiek pieņemta ar paša pacienta piekrišanu.

Savus datus pacients var redzēt pats. Tiešsaistē tie pieejami e-veselības sistēmā, kur redzamas receptes, nosūtījumi, vakcinācijas ziņas un ārstu ieraksti; sistēmu administrē Nacionālais veselības dienests. Papildus var pieprasīt medicīnisko dokumentu izrakstus un kopijas no ārstniecības iestādes, iesniedzot rakstisku pieprasījumu; par kopiju sagatavošanu iestāde var noteikt samaksu, bet pieeja pašiem datiem nedrīkst būt atkarīga no maksas par konsultāciju.

Ja datus izpauduši nepamatoti, rīkojieties pakāpeniski. Vispirms iesniedziet rakstisku sūdzību ārstniecības iestādes vadītājam un lūdziet paskaidrot, kurš un kāpēc datiem piekļuvis; iestādei ir pienākums to noskaidrot un atbildēt. Ja atbilde neapmierina, sūdzību par datu aizsardzības pārkāpumu iesniedz Datu valsts inspekcijā, bet par ārstniecības kvalitāti un pacienta tiesību ievērošanu lemj Veselības inspekcija.

Kaitējuma atlīdzināšana ir atsevišķs ceļš. Ja nepamatota izpaušana radījusi zaudējumus vai morālu kaitējumu, prasību var celt tiesā, un šādā strīdā ir vērts pieaicināt juristu ar pieredzi datu aizsardzības lietās. Ārstniecībā nodarīta kaitējuma gadījumā darbojas atsevišķs Ārstniecības riska fonds, taču tas attiecas uz veselībai nodarītu kaitējumu, nevis uz konfidencialitātes pārkāpumu.