Atšķirība starp atvērtu un slēgtu ekonomiku slēpjas valsts politikā starptautiskajā tirdzniecībā un finanšu tirgos. Atvērta ekonomika ļauj tās uzņēmumiem un privātpersonām tirgoties ar uzņēmumiem un privātpersonām citās ekonomikās un piedalīties ārvalstu kapitāla tirgos. Slēgta ekonomika neļauj tās uzņēmumiem un privātpersonām mijiedarboties ar ārvalstu ekonomikām, cenšoties palikt izolētiem un pašpietiekamiem. Galvenā atšķirība starp atvērtu un slēgtu ekonomiku attiecas uz to, vai valsts valdība ļauj saviem pilsoņiem piedalīties globālajā tirgū.
Mijiedarbība ar ārvalstīm ir starptautiskās tirdzniecības pamats. Tirdzniecība starp valstīm notiek, pusēm eksportējot vai pārdodot preces un pakalpojumus vienā valstī, bet puses importē vai pērk šīs preces un pakalpojumus citā valstī. Uzskatot, spēja veikt tirdzniecību pāri starptautiskajām robežām var šķist greznība, nevis nepieciešamība, taču šī spēja ir neticami svarīga valsts ekonomikas veselībai. Starptautiskā tirdzniecība paplašina preču un pakalpojumu tirgu, ļaujot uzņēmumiem nodarbināt vairāk cilvēku, lai ražotu preču daudzumu, kas pārsniedz pieprasījumu viņu mītnes valstī.
Atvērtā un slēgtā ekonomika atšķiras ar to, kā katra nodarbojas ar starptautisko tirdzniecību. Atvērtā ekonomika ļauj importēt un eksportēt preces. Slēgtās ekonomikas neļauj importēt un eksportēt, un tā vietā tās paļaujas tikai uz valstī ražotām precēm un pakalpojumiem, lai apmierinātu iekšējo pieprasījumu. Jēdziens par ekonomikas ražošanu, kas līdzvērtīgs tās patēriņam, ir sava veida autarkija jeb politika, kas prasa pašpietiekamību.
Otra atšķirība starp atvērtu un slēgtu ekonomiku ir dalība kapitāla tirgos. Starptautiskais kapitāla tirgus sastāv no biržām, kas ļauj valsts korporācijām piesaistīt naudu no sabiedrības. To veido arī valdību spēja piesaistīt naudu, pārdodot parāda instrumentus, piemēram, valsts obligācijas, un veikt ieguldījumus ārvalstu valūtās. Atvērtā ekonomikā cilvēks var iegādāties akcijas korporācijā, kas atrodas ārvalstī, vai iegādāties ārvalstu valūtu, lai dotos atvaļinājumā. Tomēr slēgtā ekonomika neļauj uzņēmumiem un privātpersonām izmantot valsts naudu, lai veiktu pirkumus ārpus tās robežām.
Mūsdienās nav valstu ar pilnībā slēgtu ekonomiku. Dažas valstis, piemēram, Ziemeļkoreja, ierobežo savu tirdzniecību ar noteiktu ierobežotu valstu bloku, taču to ekonomika nav pilnībā slēgta. Vienīgie gadījumi pasaules vēsturē, kad valstis kādu laiku ir ieviesušas klasisku slēgtu ekonomiku, ir gadījumi, kad valsts bija pakļauta totalitāra režīma īkšķim, kas izolēja valsti, lai saglabātu politisko vai militāro kontroli. Pasaules tirgu globalizācija nodrošina, ka valstis dod priekšroku darbībai atvērtas ekonomikas sistēmā, taču šim priekšstatam var būt arī ierobežojumi. Piemēram, ASV varētu šķist klasisks atvērtas ekonomikas piemērs, taču tas ierobežo saviem pilsoņiem tirdzniecību ar Kubu.
SmartAsset.