Kāda ir atšķirība starp lūpu un aukslēju šķeltni?

Abas veidojas agrīnā augļa attīstības posmā, kad sejas un mutes dobuma audi aug viens otram pretī un saaug vidējā līnijā. Ja lūpas izciļņi nesaaug, rodas lūpas šķeltne, kas var būt no neliela iegriezuma lūpas sarkanajā daļā līdz pilnīgai spraugai, kas sniedzas līdz deguna ejai, un tā var būt vienpusēja vai abpusēja. Ja nesaaug aukslēju plātnes, rodas aukslēju šķeltne, kas var skart tikai mīkstās aukslējas un mēlīti vai arī cietās aukslējas visā garumā.

Praktiskā atšķirība vecākiem ir tā, kas rada problēmas. Lūpas šķeltne galvenokārt ietekmē izskatu un daļēji satveršanu pie krūts vai pudelītes. Aukslēju šķeltne ietekmē funkciju daudz vairāk: bērns nespēj radīt pietiekamu vakuumu sūkšanai, barība var nonākt deguna dobumā, biežāk attīstās vidusauss iekaisumi ar šķidruma uzkrāšanos un vēlāk var būt raksturīga deguna piekrāsa runā. Tāpēc bērns ar tikai aukslēju šķeltni var izskatīties pilnīgi tipiski, bet viņam nepieciešama nopietnāka ilgtermiņa aprūpe.

Latvijā šādas anomālijas parasti konstatē vai nu grūtniecības laikā ultrasonogrāfijas izmeklējumā, vai uzreiz pēc dzemdībām jaundzimušā apskatē. Lūpas šķeltni ultrasonogrāfijā redz salīdzinoši labi, izolētu aukslēju šķeltni redz daudz sliktāk, un tas ir normāli, nevis izmeklētāja kļūda. Pēc diagnozes ģimeni novirza uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, kur darbojas komanda ar sejas žokļu ķirurgu, otolaringologu, ortodontu, logopēdu un psihologu.

Rīcības secība ir samērā standartizēta. Vispirms atrisina barošanu, bieži izmantojot īpašu pudelītes uzgali vai speciālas barošanas tehnikas, un nodrošina, lai bērns pieņemtos svarā. Ķirurģisko korekciju veic pakāpeniski: vispirms slēdz lūpu, vēlāk aukslējas, un dažiem bērniem pusaudža gados seko papildu operācijas žokļa vai deguna korekcijai. Precīzu operāciju laiku katram bērnam nosaka ārstu konsilijs, jo tas atkarīgs no šķeltnes veida, svara un blakus stāvokļiem, un tāpēc vispārēji ieteikumi internetā šeit neko nedod.

Biežākā vecāku kļūda ir koncentrēties tikai uz operāciju un uzskatīt, ka pēc tās viss ir pabeigts. Būtiskākā daļa notiek pēc tam: dzirdes regulāra pārbaude, jo klusi noritošs vidusauss iekaisums var neatgriezeniski aizkavēt valodas attīstību, logopēda darbs ar runu, ortodonta uzraudzība zobu maiņas periodā un zobārsta regulāras vizītes. Otra kļūda ir kavēt ar palīdzības meklēšanu, cerot, ka runa „ar laiku izlīdzināsies“.

Vainas sajūta ģimenēs ir gandrīz neizbēgama, bet tai nav pamata. Šķeltnes rodas daudzu faktoru mijiedarbībā, kur savu daļu dod iedzimtība un vides faktori. Zināmi riska faktori ir smēķēšana un alkohola lietošana grūtniecības laikā, daļa medikamentu un neārstēti hroniski mātes stāvokļi. Grūtniecības plānošanas laikā ārsti iesaka folskābes uzņemšanu, taču to dara plašākas augļa attīstības profilakses dēļ, nevis ar solījumu, ka šķeltne tiks novērsta.