Gan termini “minimālā alga”, gan “iztikas minimums” tiek izmantoti, lai aprakstītu noteiktus algu aspektus, jo tie attiecas uz darbiniekiem piešķirtajiem pabalstiem. Rodas neskaidrības par to, ko nozīmē katrs termins, tāpēc ir jādefinē atšķirības starp katru algu veidu. Būtībā minimālā alga ir noteikta summa stundā, kas darba devējiem ir jāmaksā darbiniekiem noteiktās nodarbinātības kategorijās, ja vien šie darbinieki atbilst kvalifikācijai, ko nosaka algu likumi, kas tiek piemēroti attiecīgajā jurisdikcijā. Turpretim iztikas minimums ir summa, kas darbiniekam jānopelna, lai noteiktā apgabalā vai reģionā varētu baudīt taisnīgu dzīves līmeni.
Viena no galvenajām atšķirībām starp minimālo algu un iztikas minimumu ir tā, ka pirmā bieži ir fiksēta, bet otra ir mainīga. Piemēram, valsts valdība var noteikt minimālo algu, kas attiecas uz visiem darbiniekiem, uz kuriem attiecas piemērojamie algu likumi, un darba devējiem visās valsts daļās tas ir jāievēro, maksājot kvalificētiem darbiniekiem vismaz šo minimālo algu. Ar iztikas minimumu, summa, kas nepieciešama, lai baudītu pienācīgu dzīves līmeni, dažos apgabalos, piemēram, lielpilsētu teritorijās, var būt augstāka, savukārt zemāka alga nodrošinātu tādu pašu dzīves līmeni vai līmeni citā apgabalā, piemēram, lauku apvidū.
Vēl viena atšķirība starp minimālo algu un iztikas minimumu ir tāda, ka minimālā alga ir sabiedriskās kārtības jautājums, un summa tiek noteikta, pamatojoties uz finanšu analīzi, kas veikta valsts iestādes aizgādībā. Iztikas minimums ir subjektīvāks un ir balstīts uz to, cik mājsaimniecībām jāmaksā, lai apmierinātu pamatvajadzības, dzīvojot noteiktā vietā. Valdības nenosaka iztikas minimumu, lai gan nav nekas neparasts, ka dati par vidējām dzīves dārdzībām dažādās teritorijās zināmā mērā ietekmē minimālās algas noteikšanu visai valstij.
Ir situācijas, kad minimālā alga un iztikas minimums var būt ļoti tuvu faktiskajam apmēram. Tas attiecas uz apgabaliem, kur dzīves dārdzība ir salīdzinoši zema. Biežāk vidējā iztikas minimuma apmērs ir manāmi lielāks par šobrīd likumā noteikto minimālo algu, liekot patērētājiem, kuriem jāstrādā par minimālo algu, veikt mājokļa iekārtojumus, kas ietver dzīvojamās platības koplietošanu un izdevumus ar draugiem vai radiem. Kad plaisa starp minimālo algu un iztikas minimumu palielinās pārāk strauji, daudzas valdības iejauksies ekonomikas funkcijās, bieži vien strādājot pie izmaksu samazināšanās, kas palēnina iztikas minimuma virzību uz priekšu un novērš lielākas atšķirības kopējā ekonomikā.