Kāda ir atšķirība starp psiholoģiju un psihoterapiju?

Psiholoģija un psihoterapija var izklausīties līdzīgi, taču patiesībā tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Psiholoģija ir zinātnes nozare, kas veltīta prāta un tā ietekmes uz cilvēka uzvedību izpētei. Psihoterapija ir ārstēšanas process, kurā tiek izmantotas psiholoģijas pētījumos izstrādātās teorijas. Ārstēšana balstās uz sarunu ar pacientiem saskaņā ar dažām īpašām saziņas metodēm, nevis uz medikamentu lietošanu, lai gan dažiem pacientiem var būt nepieciešama gan sarunu terapija, gan zāļu ārstēšana.

Galvenā atšķirība starp psiholoģiju un psihoterapiju ir tāda, ka psiholoģija — kas ir teorētiska — var pastāvēt bez pielietotās psihoterapijas, bet tā nedarbojas otrādi. Psihoterapija pastāv tikai prāta izpētes zinātnē gūto mācību dēļ. Visa tās prakse ir balstīta uz pierādījumiem, kas iegūti gadu ilgā pētniecībā. Pētījumiem turpinoties, psihoterapija mainās, lai pielāgotos jauniem atklājumiem un ārstēšanas metodēm. Piemēram, kad pētnieki atklāja saikni starp dusmām un trauksmi, psihoterapija tika mainīta, lai apspriestu veidus, kā pārvaldīt dusmas, lai palīdzētu ārstēt pacientus ar trauksmes traucējumiem.

Vēl viena būtiska atšķirība starp psiholoģiju un psihoterapiju ir tā, ka psiholoģija ir daudz plašāka joma. Pētnieki pēta ne tikai saikni starp prātu un uzvedību, bet arī sabiedrības, audzināšanas un citu ārējo faktoru lomu cilvēka vispārējā personībā. Psihoterapija ir arī plaša joma, taču tās vienīgais mērķis ir palīdzēt indivīdiem pārvarēt vai novērst konkrētus uzvedības modeļus.

Apmācība, kas nepieciešama, lai kļūtu par psihologu, atšķiras no apmācības, kas nepieciešama psihoterapijas praksei. Psihologi parasti iziet vismaz četru gadu apmācību, un viņiem ir jāiegūst doktora grādi, savukārt lielākā daļa turpina iegūt augstāku grādu pirms darba šajā jomā. Savukārt psihoterapeitiem, lai strādātu šajā jomā, nav jābūt noteiktam psiholoģijas grādam. Tie var būt licencēti sociālie darbinieki vai cita veida profesionāļi. Parasti viņiem ir jānokārto licencēšanas eksāmens, lai strādātu, taču noteikumi dažādās vietās atšķiras.

Psiholoģija un psihoterapija ir disciplīnas, kas pārklājas un informē viena otru. Psihologs var izvēlēties strādāt ar pacientiem, nevis pētniecības jomā, un tādā gadījumā viņi var efektīvi praktizēt tāpat kā psihoterapeiti. Psihoterapeiti var arī izvēlēties strādāt pētniecībā līdzās psihologiem, palīdzot izstrādāt jaunas teorijas par cilvēka uzvedību. Tas, ka psihoterapeiti cieši sadarbojas ar pacientiem, patiesībā viņiem ir priekšrocības, jo viņi var redzēt, kā tuvplānā darbojas jaunas teorijas vai ārstēšanas protokoli.