Sintēze un antitēze ir divi dialektiskā argumenta elementi, trešais ir sākotnējā tēze. Atšķirība starp sintēzi un antitēzi ir tāda, ka antitēze ir ideja, kas ir pretstatā citai, savukārt sintēze apvieno divas pretējas idejas. Visticamāk, ka rodas antitēze, kad tiek izvirzīta tēze, taču sintēze nav garantēta, ja vien abi varoņi neizlems piekāpties vai kāds neizlems piekāpties viņu vietā.
Viena līdzība starp sintēzi un antitēzi ir tāda, ka neviens nevar pastāvēt bez tēzes, no kuras strādāt. Viņu saistība ar centrālo tēzi nosaka atšķirības starp tām. Diplomdarbu var ierosināt vēstulē, rakstā vai runā, un tajā ir izklāstīta doma un tā tiek izvērsta ar piemēriem un pamatojumu. Mērķis ir panākt, lai lasītāji un klausītāji piekristu idejai.
Tēzes piemēru sniedza svētais Hipo Augustīns, romiešu teologs, kurš izklāstīja ideju par iedzimto grēku. Viņš ticēja, ka visi bērni piedzimst grēcīgi un nonāks ellē, ja netiks kristīti. Pat pēc kristībām visi cilvēki joprojām ir grēcīgi bez dievišķas palīdzības no Dieva. Viņš uzskatīja, ka iepriekšnolemtība, nevis labie darbi nosaka, vai kāds nokļūst debesīs vai nē.
Antitēze ir pretēja pozīcija tēzei. Tas tiek izklāstīts tādā pašā veidā runā vai rakstiski, kā arī mēģina pārliecināt cilvēkus tam piekrist, nevis tēzes. Pelagijs, britu priesteris, ierosināja pretēju ideju Augustīna idejām par sākotnējo grēku. Pelagijs uzskatīja, ka bērni piedzimst nevainīgi un cilvēks var nopelnīt vietu debesīs, ja viņš vai viņa dara labus darbus un dzīvo labu dzīvi.
Viena liela atšķirība starp sintēzi un antitēzi ir tā, ka, lai gan antitēze ir izplatīta, reaģējot uz tēzi, sintēzes radīšana nav. Sintēze mēģina atrast kopīgu valodu starp diviem argumentiem. Tas liek domāt, ka gan tēzes ierosinātājs, gan pretstatu aizstāvis ir gatavi apspriest šo jautājumu un nonākt pie secinājuma. To var izdarīt trešā persona vai tēzes un antitēzes veidotāji kopā.
Bieži vien tas tā nav. Ar Augustīnu un Pelagiju neviens, īpaši Augustīns, nevēlējās piekāpties. Pēc tam Baznīca pieņēma lēmumu šajā jautājumā un nolēma par labu Augustīnam. Tas noveda pie tā, ka Pelagiuss tika nosodīts kā ķeceris un vajāts līdz mūža galam. Baznīca noteica, ka nevar būt sintēzes un antitēzes, ir tikai tēze.
Kad ir atrasti pamata vienošanās punkti, sintēze mēģina saskaņot citus tēzes un antitēzes elementus. Ja katoļu baznīca būtu piespiedusi Augustīnu un Pelagiju apsēsties un iet uz kompromisiem, viņi kopā būtu izveidojuši sintēzi. Pelagijs, iespējams, piekrita, ka cilvēks ir grēcīgs, bet Augustīns būtu piekāpies mazuļiem, ļaujot nekristītam mazulim nokļūt debesīs, nevis ellē.