Kāda ir dzirdes atmiņas funkcija?

Katram līmenim ir sava ilguma un ietilpības robeža, un tieši šīs robežas nosaka, kā cilvēks uztver runu. Būtiski ir tas, ka dzirdes sensorā atmiņa ir ievērojami ilgāka nekā redzes sensorā atmiņa, un šī atšķirība ir loģiska: skaņa laikā izvēršas, attēls pastāv vienlaikus.

Ceļš sākas ausī. Skaņas vilnis satricina bungādiņu, dzirdes kauliņi to nodod iekšējai ausij, un gliemežnīcā (cochlea) matiņšūnas pārvērš mehānisko svārstību nervu impulsos. Šeit skaņa jau tiek sadalīta pēc frekvencēm.

No gliemežnīcas signāls pa dzirdes nervu (n. vestibulocochlearis) nonāk smadzeņu stumbrā, tālāk uz vidussmadzeņu apakšējo pauguriņu (colliculus inferior) un talāma vidējo ceļgalveida ķermeni (corpus geniculatum mediale). Katrā stacijā signāls tiek pārstrādāts, salīdzināts starp abām ausīm un atbrīvots no lieka trokšņa.

Galamērķis ir primārā dzirdes garoza deniņu daivas augšdaļā, šķērsvijumos, ko sauc arī par Hešla vijumiem (gyri temporales transversi). No turienes informācija plūst uz blakus esošajām asociatīvajām zonām un uz runas saprašanas apgabalu, bet atmiņas izveidošanā iesaistās hipokamps deniņu daivas iekšpusē.

1. Skaņa savākta ausī un pastiprināta vidusausī.
2. Gliemežnīcā skaņa sadalīta frekvencēs un pārvērsta nervu impulsos.
3. Smadzeņu stumbrā salīdzināti abu ausu signāli un noteikts skaņas virziens.
4. Talāmā signāls sašķirots un novirzīts uz garozu.
5. Primārajā dzirdes garozā veidojas skaņas apzināta uztvere.
6. Asociatīvajās zonās un hipokampā skaņa iegūst nozīmi un tiek saglabāta.

Dzirdes darba atmiņas skaidrojumā plaši izmanto fonoloģiskās cilpas jēdzienu. Tā sastāv no divām daļām: īslaicīgas skaņas glabātuves un iekšējas atkārtošanas mehānisma, kas glabātuves saturu atsvaidzina, pirms tas izgaist.

No šī modeļa izriet vairākas viegli pārbaudāmas parādības. Garus vārdus paturēt prātā ir grūtāk nekā īsus, jo tos lēnāk izrunāt iekšēji. Skaniski līdzīgus vārdus ir grūtāk atcerēties nekā atšķirīgus, jo tie glabātuvē pārklājas. Un, ja cilvēkam liek vienlaikus skaļi skaitīt, viņa spēja paturēt dzirdēto strauji krītas, jo atkārtošanas mehānisms ir aizņemts.

Tam ir tiešas sekas ikdienā. Norādījumu virkne, kas sastāv no daudziem soļiem un nepazīstamiem vārdiem, pārslogo cilpu daudz ātrāk nekā tikpat gara, bet pazīstama informācija. Tāpēc bērnam saprotamāk ir divi īsi norādījumi pēc kārtas nekā viens garš.

• Īsi vārdi tiek paturēti labāk nekā gari.
• Skaniski līdzīgi vārdi jaucas savā starpā.
• Paralēla runāšana vai skaitīšana traucē iekšējo atkārtošanu.
• Pazīstama informācija aizņem mazāk vietas, jo tiek sagrupēta lielākās vienībās.
• Troksnis fonā palielina piepūli un samazina to, cik daudz paliek atmiņā.

Auglis dzird jau pirms piedzimšanas, un jaundzimušais spēj atšķirt mātes balsi no svešas balss. Pirmajā dzīves gadā notiek svarīga pārmaiņa: sākotnēji bērns spēj atšķirt daudzu valodu skaņas, bet pakāpeniski viņa dzirdes sistēma noskaņojas uz dzimtās valodas skaņām un pārējām kļūst mazāk jutīga.

Dzirdes atmiņas apjoms pirmsskolas un skolas gados pakāpeniski pieaug. Sešgadnieks spēj atkārtot īsāku vārdu virkni nekā desmitgadnieks, un tas ir normāli. Tieši tāpēc bērnu dzirdes atmiņu vērtē, salīdzinot ar vecuma normām, nevis ar pieaugušo rādītājiem.

Novecojot mainās divas lietas vienlaikus. Pirmkārt, pasliktinās augsto frekvenču dzirde, un tieši augstās frekvences nes lielu daļu līdzskaņu informācijas. Otrkārt, samazinās darba atmiņas rezerve. Rezultātā vecāks cilvēks var dzirdēt skaņu, bet nespēt to saprast troksnī, un tas nav uzmanības trūkums, bet gan abu procesu kopējs iznākums.

Bērniem vāja dzirdes atmiņa parasti izpaužas kā nespēja izpildīt vairāku soļu norādījumus, bieža atkārtošanas lūgšana, grūtības sekot stāstījumam un problēmas ar skaņu saklausīšanu vārdos, kas apgrūtina lasīšanas apguvi. Šie bērni bieži vispirms tiek uzskatīti par neuzmanīgiem.

Īpaši svarīgs cēlonis ir atkārtoti vidusauss iekaisumi un šķidrums vidusausī. Ja bērns ilgstoši dzird skaņu klusinātu, viņa valodas un dzirdes atmiņas attīstība var aizkavēties, pat ja dzirde vēlāk atjaunojas.

Pieaugušajiem dzirdes atmiņas grūtības biežāk rodas pēc galvas traumas, insulta, kā arī neirodeģeneratīvu slimību gaitā. Ja atmiņas grūtības parādās salīdzinoši strauji, pasliktinās nedēļu vai mēnešu laikā vai traucē ikdienas pienākumus, tas ir iemesls doties pie ārsta.

Ar šiem jautājumiem strādā audiologs un otorinolaringologs, valodas attīstības jomā logopēds, mācīšanās grūtību gadījumā izglītības un klīniskais psihologs, bet neiroloģisku cēloņu gadījumā neirologs.

• Bērns bieži lūdz atkārtot teikto un izpilda tikai daļu norādījuma.
• Bērns nesaklausa līdzīgas skaņas vārdos, kas kavē lasīšanas apguvi.
• Cilvēks labi dzird klusumā, bet nesaprot runu troksnī.
• Pēc auss iekaisuma valodas attīstība nepavirzās uz priekšu.
• Atmiņas grūtības pasliktinās salīdzinoši ātri vai traucē darbā un sadzīvē.

Pirmais solis vienmēr ir dzirdes pārbaude, jo nav jēgas vērtēt atmiņu, ja skaņa vispār nesasniedz smadzenes pietiekami skaidri. Latvijā jaundzimušajiem veic dzirdes skrīningu, bet vēlāk izmanto toņu audiometriju, timpanometriju un otoakustisko emisiju pārbaudi.

Ja dzirde ir normāla, bet grūtības paliek, tiek vērtēta skaņas apstrāde un atmiņa. Tam izmanto runas saprašanas testus troksnī, skaitļu vai vārdu virkņu atkārtošanu, bezjēgas vārdu atkārtošanu un teikumu atkārtošanu, kas labi atklāj tieši fonoloģiskās cilpas ietilpību.

Sarežģītākos gadījumos izmanto dzirdes izsaukto potenciālu reģistrēšanu, kas parāda, cik labi signāls tiek novadīts pa dzirdes ceļu smadzeņu stumbrā. Neiroloģisku aizdomu gadījumā pievieno smadzeņu attēldiagnostiku.

1. Toņu audiometrija un timpanometrija dzirdes zuduma izslēgšanai.
2. Runas saprattes pārbaude klusumā un troksnī.
3. Vārdu un skaitļu virkņu atkārtošanas uzdevumi darba atmiņas novērtēšanai.
4. Bezjēgas vārdu atkārtošanas tests fonoloģiskās apstrādes vērtēšanai.
5. Logopēda un psihologa izvērtējums bērna vecuma normu kontekstā.

Visbiežākā kļūda ir dzirdes atmiņas grūtības sajaukt ar dzirdes zudumu. Bērns ar vāju dzirdes atmiņu dzird skaņu pilnīgi normāli, bet nespēj to pietiekami ilgi noturēt un apstrādāt. Audiometrija šādā gadījumā ir normāla, un tieši tāpēc to vajag veikt vispirms.

Otrā kļūda ir sajaukšana ar uzmanības traucējumiem. Abos gadījumos bērns neizpilda norādījumus, bet cēlonis atšķiras: vienā gadījumā informācija netiek noturēta, otrā tā netiek uztverta, jo uzmanība pārslēdzas. Nereti abi stāvokļi pastāv vienlaikus, un tāpēc nepieciešams komandas izvērtējums.

Trešā ir jaukšana ar valodas izpratnes traucējumiem. Ja bērns neatceras norādījumu, jāpārbauda, vai viņš tajā lietotos vārdus vispār saprot. Šo atšķirību visprecīzāk nosaka logopēds.

Populāra ir doma, ka cilvēki dalās „dzirdes tipos" un „redzes tipos" un ka mācīšanās jāpielāgo šim tipam. Izglītības pētniecībā šī doma nav apstiprinājusies: pielāgošana iedomātajam mācīšanās stilam mācību rezultātus neuzlabo. Toties ļoti labi apstiprinās tas, ka materiāls jāpasniedz tā, kā tas pēc būtības uzbūvēts, un ka atkārtota izgūšana no atmiņas dod rezultātu visiem.

Otra noderīga atziņa: dzirdes atmiņa ļoti cieš no fona trokšņa, un tā ir vienīgā atmiņas forma, kurai troksnis uzbrūk tieši. Klusa telpa mācībām nav komforta jautājums, bet gan atmiņas ietilpības jautājums. Klasē ar sliktu akustiku bērns ar pat vieglu dzirdes traucējumu zaudē nesamērīgi daudz.

Un trešā: skaņas atmiņa ir cieši saistīta ar kustību. Ritms, dziedāšana un skaļa atkārtošana iesaista arī runas kustību programmas, kas dzirdes pēdu nostiprina. Tieši tāpēc dziesmas un skaitāmpanti valodas apguvē darbojas labāk par vienkāršu klausīšanos.