Kāda ir metaforas funkcija literatūrā?

Termins metafora tiek plaši lietots šajā nozīmē, lai aprakstītu jebkuru gadījumu, kad kaut kas tiek pārnestā nozīmē salīdzināts ar kaut ko citu. Tas ietver līdzību, kas salīdzina lietas, izmantojot tādus vārdus kā patīk vai kā. Turpretim metafora tās parastajā nozīmē izvairās no šādiem vārdiem, aprakstot kaut ko, nosaucot to par citu lietu, kā tad, kad Šekspīra Romeo saka: “Džuljeta ir saule”. Citas metaforiskas runas figūras ietver metonīmiju, izmantojot vienu vārdu, lai attēlotu sarežģītu ideju; piemēram, vārdu Holivuda bieži lieto, lai aprakstītu filmu industriju. Metafora literatūrā palīdz padarīt rakstīšanu pieejamāku un vienlaikus krāsaināku.

Metaforas piemēri literatūrā parādās senākajos līdzšinējos literārajos darbos, tostarp Gilgameša eposā no 1000. g. pirms mūsu ēras un Homēra Odiseja. Īpaši Homērs tika izcelts ar saviem paplašinātajiem episkajiem līdzībām, kas salīdzināja varoņus ar objektiem vai dzīvniekiem ievērojamā garumā. Šekspīra metaforas, kuras viņa skatuves lugās bieži izmanto dialogos, tiek slavētas par skaistumu. Tas izpildīja otro metaforas funkciju literatūrā, kā arī pirmo. 18. gadsimta romantiskie dzejnieki šo skaistumu attīstīja tālāk, piemēram, skotu dzejnieks Roberts Bērnss rakstīja: “Mana mīlestība ir kā sarkana roze.”

Mūsdienās rakstnieki metaforu var izmantot sarežģītākiem lietojumiem, piemēram, paplašināto metaforu. Piemēram, savā lugā The Crucible Arturs Millers izmanto Seilemas raganu prāvas kā metaforu 1950. gadu Amerikas antikomunistiskajai histērijai. Šī metafora nav rakstīta pašā darbā, un tai ir nepieciešamas vēstures zināšanas un rakstnieka nodomi, lai tie būtu acīmredzami. Jo īpaši zinātniskā fantastika sniedz daudzus paplašinātās metaforas piemērus literatūrā. Stāstos Star Trek un X-Men sērijās bieži tiek izmantoti citplanētieši vai cilvēku mutācijas kā rasisma, seksisma un homofobijas metaforas.

Metaforas izmantošana prasa zināmu piesardzību no rakstnieka puses. Slikti izvēlēta metafora var izvest lasītāju no stāsta, un tā ir izplatīta nemācītu rakstnieku vaina. Jaukta metafora rodas, ja vienam un tam pašam subjektam tiek piemērotas divas atšķirīgas metaforas, piemēram, “augšup pa līci bez nojauta”. No otras puses, rakstnieki var izmantot metaforas pārsteidzošos un radošos veidos, kā to dara Mārgareta Atvuda savā īsajā dzejolī “Tu iekļaujies manī”. Dzejolis pilnībā skan: “Tu iekļaujies manī / Kā āķis acī / Zivs āķis / Atvērta acs.”