Kāda ir mielīna nozīme?

Centrālajā nervu sistēmā mielīnu veido oligodendrocīti. Viena šāda šūna ar saviem izaugumiem var apvilkt posmus vairākiem dažādiem aksoniem vienlaikus, tāpēc tās bojājums skar vairākas šķiedras.

Perifērajā nervu sistēmā to veido Švāna šūnas, un katra no tām apvij tikai vienu posmu vienam aksonam. Ap Švāna šūnu ir pamatplēvīte un saistaudu apvalks, kas kalpo par ceļu atjaunošanās gadījumā.

Šī uzbūves atšķirība ir galvenais iemesls, kāpēc perifēro nervu bojājumi atjaunojas labāk. Švāna šūnas pēc bojājuma savairojas, sakārtojas rindās un veido kanālu, pa kuru augošais aksons var atrast ceļu atpakaļ uz mērķi. Centrālajā nervu sistēmā šāda ceļveža nav, un turklāt bojājuma vietā veidojas glijas rēta, kas augšanu kavē.

Nemielinizētā šķiedrā impulss pārvietojas kā nepārtraukts vilnis: katrā membrānas punktā atveras kanāli, ieplūst nātrijs, un ierosme pārvietojas uz nākamo punktu. Tas ir lēni un enerģētiski dārgi, jo pēc katra impulsa jonu līdzsvars jāatjauno visā garumā.

Mielinizētā šķiedrā membrāna zem apvalka praktiski nepiedalās. Ierosme rodas tikai mezglos, un starp tiem lādiņš izplatās pasīvi un ļoti ātri.

1. Mezglā atveras nātrija kanāli, un membrāna strauji maina lādiņu.
2. Lādiņa maiņa pasīvi izplatās pa izolēto posmu gandrīz bez zudumiem.
3. Sasniedzot nākamo mezglu, tā ir pietiekami spēcīga, lai atvērtu tur esošos kanālus.
4. Signāls tiek pilnībā atjaunots, un process atkārtojas.
5. Tā kā ierosme notiek tikai mezglos, izlietotā enerģija un atjaunošanas laiks ir daudz mazāks.

Jaundzimušā nervu sistēmā mielinizācija ir tikai iesākusies. Tā notiek noteiktā secībā: vispirms tiek mielinizēti ceļi, kas nepieciešami pamatfunkcijām, pēc tam kustību ceļi, un vēlākais nāk kārta asociatīvajiem apvidiem pieres daivā.

Šī secība lielā mērā izskaidro bērna attīstības posmus. Galvas noturēšana, sēdēšana, staigāšana un smalko kustību precizitāte parādās aptuveni tādā pašā secībā, kādā mielinizējas attiecīgie ceļi. Tieši tāpēc arī agrīnā bērnībā uzturvielu, īpaši dzelzs un tauku, pietiekamība ir tik svarīga.

Mielinizācija turpinās krietni pēc bērnības un priekšpieres apvidos noris vēl jaunā pieauguša vecumā. Ar gadiem baltās vielas apjoms un viengabalainība pakāpeniski samazinās, un tas ir viens no izskaidrojumiem lēnākai informācijas apstrādei vecumā.

Mielīna zudumu sauc par demielinizāciju. Tās cēloņi ir dažādi, un no cēloņa ir atkarīga gan gaita, gan ārstēšana.

• Multiplā skleroze: imūnsistēmas vērsta uzbrukuma izraisīti centrālās nervu sistēmas mielīna bojājuma perēkļi dažādās vietās un dažādos laikos.
• Gijēna un Barē sindroms: strauji attīstošs perifēro nervu bojājums, bieži pēc infekcijas, ar augšupejošu vājumu; neatliekams stāvoklis.
• Hroniska iekaisīga demielinizējoša polineiropātija: lēnāka, ilgstoša perifērā forma.
• B12 vitamīna trūkums: bojā muguras smadzeņu ceļus un perifēros nervus; bieži novēršams cēlonis.
• Iedzimtas mielīna slimības: Šarko, Marī un Tūta slimība perifērajos nervos, leikodistrofijas centrālajā nervu sistēmā.
• Straujas nātrija līmeņa korekcijas izraisīts centrālais mielīna bojājums, tāpēc zemu nātrija līmeni vienmēr koriģē lēni.

Tā kā mielīns ietekmē ātrumu, nevis pašu signāla saturu, tipiskā aina nav pilnīgs funkcijas zudums, bet gan sagrozīta, palēnināta un nevienmērīga vadīšana.

Centrālā bojājuma gadījumā tas izpaužas kā redzes miglošanās ar sāpēm acs kustībās, dubultošanās, nejutīgums vai tirpšana, kas izplatās joslveidā, nestabilitāte, spastiskums un ātra nogurdināmība. Raksturīgi, ka pazīmes pastiprinās karstumā, jo paaugstināta temperatūra vēl vairāk pasliktina vadīšanu bojātā šķiedrā.

Perifērā bojājuma gadījumā priekšplānā ir simetrisks vājums, kas bieži sākas kājās un virzās augšup, cīpslu refleksu izzušana un tirpšana. Strauji progresējošs vājums ar elpošanas apgrūtinājumu ir neatliekams stāvoklis, kurā nekavējoties jāsauc medicīniskā palīdzība.

Centrālās nervu sistēmas mielīna bojājumus vislabāk parāda magnētiskā rezonanse. Demielinizācijas perēkļi tajā ir redzami kā spilgtāki laukumi baltajā vielā, un to izvietojums, forma un vecums palīdz atšķirt dažādus cēloņus.

Izsaukto potenciālu izmeklējumos mēra, cik ilgā laikā signāls nonāk no maņu orgāna līdz garozai. Palēnināta, bet saglabāta atbilde ir tipiska tieši demielinizācijai, atšķirībā no aksona bojājuma, kurā samazinās atbildes amplitūda.

Perifēro nervu gadījumā izmanto nervu vadīšanas ātruma mērīšanu un elektromiogrāfiju. Papildus nosaka asins analīzes, tostarp B12 vitamīnu un vairogdziedzera rādītājus, un dažkārt izmeklē muguras smadzeņu šķidrumu. Ar šīm slimībām strādā neirologs, bet acs nerva iekaisuma gadījumā arī oftalmologs, un rehabilitācijā fizioterapeits un ergoterapeits.

Pirmā sajaukšana ir ar insultu. Insulta pazīmes parādās pēkšņi, sekundēs vai minūtēs, un atbilst viena asinsvada apgādes apvidum. Demielinizējoša uzliesmojuma pazīmes parasti attīstās stundu vai dienu laikā un bieži neatbilst neviena asinsvada baseinam.

Otrā ir jaukšana ar migrēnas auru. Aura izplatās lēni, ilgst parasti mazāk par stundu un pilnībā pāriet, turpretī demielinizējoša uzliesmojuma pazīmes saglabājas dienas vai nedēļas.

Trešā, praktiski svarīgākā, ir baltās vielas izmaiņu pārinterpretēšana magnētiskās rezonanses atbildē. Nelielas baltās vielas izmaiņas ir bieži sastopamas arī cilvēkiem ar migrēnu, paaugstinātu asinsspiedienu vai vienkārši gados vecākiem, un tās pašas par sevi nenozīmē multiplo sklerozi. Diagnoze vienmēr balstās uz sūdzību, izmeklēšanas atrades un attēla kopumu, nevis uz attēlu atsevišķi.

Mielīns ilgi tika uzskatīts par pasīvu izolācijas materiālu, kas tiek uzlikts vienreiz un paliek nemainīgs. Mūsdienās ir skaidrs, ka tas ir daudz dinamiskāks: apvalka biezums un posmu garums var mainīties atkarībā no tā, cik aktīvi konkrētais ceļš tiek lietots, un šīs izmaiņas ietekmē signāla nonākšanas laiku.

Tam ir negaidītas sekas. Nervu tīklos svarīgs ir ne tikai signāla ātrums, bet arī tas, vai vairāki signāli nonāk mērķī vienlaikus. Mainot mielinizāciju, smadzenes var saskaņot dažāda garuma ceļus tā, lai to signāli sanāktu kopā vajadzīgajā brīdī. Tas nozīmē, ka mielīns ir arī mācīšanās un prasmju apguves daļa, nevis tikai vadītspējas nodrošinājums.

Otra praktiskā doma ir tā, ka mielīna atjaunošanās notiek arī centrālajā nervu sistēmā, tikai nepilnīgi un ar laiku arvien sliktāk. Tieši šīs atjaunošanās veicināšana ir viens no aktīvākajiem pētījumu virzieniem, jo esošie līdzekļi galvenokārt nomāc imūno uzbrukumu, bet nespēj atjaunot jau zaudēto apvalku. Tāpēc agrīna ārstēšanas sākšana ir svarīga: tā pasargā to mielīnu, kas vēl ir.