Kas ir neiroanatomija?

Nervu audos ir divas viegli atšķiramas vielas. Pelēko vielu (substantia grisea) veido neironu ķermeņi un sinapses, tas ir, vietas, kur informāciju apstrādā. Balto vielu (substantia alba) veido aksoni, kas ietērpti mielīna apvalkā, tas ir, vadi, pa kuriem informāciju pārvieto. Balta tā izskatās tieši tauku bagātā mielīna dēļ.

Izvietojums ir pretējs galvas un muguras smadzenēs, un tas ir viens no vieglāk iegaumējamiem neiroanatomijas faktiem: galvas smadzenēs pelēkā viela veido virsmas garozu, bet muguras smadzenēs pelēkā viela atrodas pašā vidū un šķērsgriezumā izskatās kā tauriņš, ko no visām pusēm ietver baltā viela.

Neirons ir šūna ar daudziem īsiem dendrītiem, kas saņem signālus, un vienu garu aksonu, kas tos raida tālāk. Miera stāvoklī šūnas membrānā ir uzturēta lādiņu starpība. Kad ienākošie signāli šo starpību pietiekami samazina, atveras nātrija kanāli un rodas darbības potenciāls, kas kā vilnis pārvietojas pa aksonu.

Mielīna apvalks ir sadalīts posmos, starp kuriem paliek neapsegtas spraugas. Impulss lec no spraugas uz spraugu, tāpēc vadīšana pa mielinizētu šķiedru ir daudz ātrāka un ekonomiskāka nekā pa kailu šķiedru. Aksona galā signāls pārvēršas ķīmiskā: izdalās neirotransmiters, kas šķērso sinaptisko spraugu un iedarbojas uz nākamās šūnas receptoriem. Tieši šajā ķīmiskajā posmā darbojas lielākā daļa nervu sistēmas zāļu.

Neiroloģijā diagnoze sākas ar jautājumu „kur”, nevis „kas”. Tā saucamā topiskā diagnostika balstās uz to, ka katrs ceļš nervu sistēmā iet pa zināmu vietu, tāpēc simptomu kopums norāda bojājuma līmeni. Vienas ķermeņa puses vājums kopā ar runas traucējumiem norāda uz pretējās smadzeņu puslodes bojājumu, jostas vietā izstarojošas sāpes gar kājas aizmuguri norāda uz konkrētas saknītes saspiedumu, bet līdzsvara un koordinācijas zudums bez vājuma norāda uz smadzenītēm.

Pēc tam, kad zināms, kur, seko jautājums, kas tur notiek: asinsrites traucējums, iekaisums, audzējs, demielinizācija vai deģenerācija. Ar šo nodarbojas neirologs, neiroķirurgs un radiologs, bet pirmais kontakts parasti ir ģimenes ārsts.

Ir simptomi, kuros laiks ir izšķirošs. Pēkšņs vienas puses sejas nokarenums, rokas vājums vai runas sajukums, pēkšņs redzes zudums, ļoti spēcīgas, momentā sākušās galvassāpes vai krampji ar samaņas zudumu prasa nekavējoties zvanīt uz 113. Insulta gadījumā katra minūte maina to, cik daudz nervu audu izdosies saglabāt.

Šos trīs vārdus mēdz lietot kā sinonīmus, bet tie apzīmē dažādas lietas. Neiroanatomija apraksta uzbūvi, tas ir, kas ar ko ir savienots. Neirofizioloģija pēta, kā šīs struktūras strādā un kā mērīt to darbību. Neiroloģija ir klīniska medicīnas specialitāte, kas ar abu palīdzību ārstē pacientus. Neirozinātne ir plašākais jēdziens, kas ietver visus trīs un vēl daudz ko citu.

Atsevišķi jānošķir arī neiroanatomija un neiropsiholoģija: pirmā runā par struktūru, otrā par to, kā smadzeņu bojājums maina domāšanu, atmiņu un uzvedību.

Šī šķietami dīvainā kārtība ir tiešas anatomijas sekas. Galvenais kustību ceļš, piramidālais ceļš, nolaižas no smadzeņu garozas un iegareno smadzeņu apakšdaļā lielākoties pāriet uz pretējo pusi. Šo vietu sauc par piramīdu krustojumu. Tāpat arī lielākā daļa sajūtu ceļu kaut kur savā gaitā šķērso viduslīniju.

Praktiskās sekas ir tūlītējas. Ja vājums skar visu vienu ķermeņa pusi, bojājums meklējams virs krustojuma, tas ir, pretējā smadzeņu pusē. Ja vājums skar vienu ķermeņa pusi, bet sāpju un temperatūras zudums otru, bojājums visdrīzāk ir muguras smadzenēs, jo tur dažādi ceļi krusto viduslīniju dažādos līmeņos. Vesela nodaļa klīniskās neiroloģijas izriet no šīs vienas anatomiskās detaļas.