Kas ir stilba kaula bumbuļainība?

Kad augšstilba četrgalvu muskulis saraujas, tas velk cīpslu uz augšu. Ceļa kauliņš pie tam darbojas kā skriemelis, kas atvirza saites gaitu tālāk no locītavas rotācijas ass un tādējādi palielina muskuļa griezes momentu. Spēks pa ceļa kauliņa saiti nonāk bumbuļainībā, un stilba kauls pagriežas, iztaisnojot celi.

Tieši šis punkts nes slodzi, kad cilvēks pieceļas no krēsla, kāpj pa kāpnēm, izpilda pietupienu, lec vai piezemējoties bremzē. Bremzēšanas jeb ekscentriskajā fāzē muskulis vienlaikus saraujas un tiek stiepts, un tieši tad caur bumbuļainību iet vislielākā slodze. Tas izskaidro, kāpēc sūdzības rodas sportos ar lēcieniem un straujām apstāšanās kustībām.

Bērnam un pusaudzim bumbuļainība vēl nav pilnībā kaulojusies: tā ir apofīze, tas ir, izaugsmes centrs, pie kura piestiprinās cīpsla un kuru no pārējā kaula šķir skrimšļa slānis. Šis skrimslis ir vājāks par pieauguša cilvēka kaulu, bet muskuļi strauja auguma laikā kļūst spēcīgi.

Rezultāts ir labi zināma pusaudžu problēma: atkārtota vilkšana kairina apofīzi, rodas sāpīgs, izteikts pauguriņš zem ceļgala, kas sāp, skrienot, lecot un spiežot. Šo stāvokli sauc par Osguda un Šlatera slimību. Tā parasti pāriet, kad izaugsmes zona noslēdzas, taču izveidojies kaulainais pauguriņš var palikt uz mūžu un pieaugušam cilvēkam traucēt vienīgi tad, ja jānometas uz ceļiem.

Līdzīgas slodzes sāpes ceļa kauliņa apakšējā galā, nevis pie bumbuļainības, apzīmē ar Sindinga, Lārsena un Johansona vārdu. Atšķirība ir tikai sāpju punkta vietā, mehānisms ir tas pats.

Slodzes sāpes zem ceļgala, kas mazinās atpūtā, parasti ir pārslodzes izpausme, un ar tām sākotnēji tiek galā slodzes samazināšana un fizioterapija. Steidzami ārsta vērtējums nepieciešams, ja pēc pēkšņas kustības ir dzirdams sprakšķis, ceļgals strauji pietūkst, cilvēks nespēj aktīvi iztaisnot kāju vai noturēt to paceltu, vai ceļa kauliņš redzami pacēlies augstāk nekā otrā pusē. Tas ir ceļa kauliņa saites plīsuma vai bumbuļainības atrāviena raksturs, un šādi bojājumi parasti prasa ķirurģisku ārstēšanu.

Tāpat pie ārsta jādodas, ja sāpes ir arī naktī un miera stāvoklī, ja āda virs izciļņa ir sarkana un silta vai ja ir drudzis. Ar šiem stāvokļiem nodarbojas traumatologs ortopēds un sporta ārsts, bet bērniem un pusaudžiem sākumpunkts ir pediatrs vai ģimenes ārsts.

Bumbuļainība nav ceļa kauliņš. Ceļa kauliņš ir kustīgs, plakans kauls pašā ceļa priekšā, kuru var ar pirkstiem pabīdīt uz sāniem; bumbuļainība ir nekustīgs stilba kaula izcilnis zemāk, un pabīdīt to nav iespējams.

Vēl biežāk to sajauc ar šķiedras kaula galviņu (caput fibulae). Atšķirība ir vienkārša un viegli pārbaudāma uz sevis: bumbuļainība ir priekšā viduslīnijā zem ceļa kauliņa, bet šķiedras kaula galviņa ir izcilnis ceļa ārējā sānā, nedaudz zemāk. Šī atšķirība ir svarīga tāpēc, ka tieši ap šķiedras kaula kakliņu aptinas kopējais peroneālais nervs, kas ir virspusējs un viegli savainojams, piemēram, ar pārāk ciešu ģipsi vai ilgstoši sakrustotām kājām.

Stilba kaula bumbuļainība ir viens no drošākajiem taustāmajiem orientieriem visā kājā: to var atrast pat pie pietūkuša ceļa un pat cauri apģērbam. Tāpēc tā kalpo par atskaites punktu ceļa izmeklēšanā, locītavas spraugas atrašanā un ortožu pielāgošanā.

Neatliekamajā medicīnā tieši apvidus tuvu bumbuļainībai tiek izmantots intraosālai pieejai, tas ir, zāļu ievadīšanai tieši kaulā, kad vēnu atrast neizdodas. Iemesls ir tas pats, kāpēc šo vietu var viegli sataustīt: kauls tur ir plats, virspusējs un klāts tikai ar plānu ādu bez muskuļiem virsū.